«Aizgājis ģeniāls metaforu meistars, dzejas novators, filozofs, kurš meistarīgi eksperimentēja ar vārdu. Krievu kultūrai Andreja Andrejeviča Vozņesenska nāve ir liels zaudējums,» sēru vēsti komentējis Krievijas kultūras ministrs Aleksandrs Avdejevs. Nesen dzejnieks atgriezās no Vācijas, kur ārstēja otrā insulta sekas. Insults viņam bija daļēji laupījis runas spējas, tādēļ pēdējā laikā izcilais dzejnieks sabiedrībā uzturējās reti.
A. Vozņesenskis pieder pie izcilas krievu 60. gadu dzejnieku paaudzes, kas atkušņa laikā kļuva par sabiedriskās domas valdniekiem. Viņa dzeja tika izdota simtiem tūkstošu lielos metienos, lasījumi notika pat Lužņiku stadionā, pulcējot 20 000 cilvēku. Debijas krājumam Mozaīka sekoja Trīsstūrainais bumbieris, Antipasaules, Ahilleja sirds, Skaņas ēna, Skatiens, Atbrīvo putnu! u. c. A. Vozņesenska dzeja daudz komponēta (latviešu klausītāji īpaši pazīst Raimonda Paula dziesmu Miljons sārtu rožu). Viņa Antipasauļu iestudējums Tagankā (rež. Jurijs Ļubimovs) bija starp tiem, kuri padomju teātrī aizsāka metaforiskā dzejas teātra tradīciju. A. Vozņesenska un Alekseja Ribakova rokopera Junona un Avoss, ko Ļenkom iestudē Marks Zaharovs, tika spēlēta vairāk nekā 20 gadu. A. Vozņesenskim piešķirti padomju un Krievijas ordeņi, draudēts ar izraidīšanu no valsts. «Mums, protams, paliek viņa dzeja, bet viņa dzīvo vārdu neviens neaizstās,» pieminot dzejnieku, teicis bijušais Krievijas kultūras ministrs Mihails Švidkojs.
Zane Radzobe