Trešdienas LTV Rīta panorāmā viesojās ierasti nosvērtais Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Šadurskis. Taujāts par nākamā gada budžetu, profesors norādīja, ka runas par konsolidāciju (ja ar to saprot līdzekļu samazināšanu) ir liekas, jo izdevumus nākamgad varēs palielināt apmēram par 200 miljoniem eiro. Tomēr politiķis aizrādīja - ja kāds cer uz Ziemassvētku dāvanām (acīmredzot būtisku izdevumu palielināšanu), tas ir lieki. Īsi sakot, palēnām kuļamies uz priekšu.
Tajā pašā dienā - dažas stundas vēlāk - notika Latvijas Bankas (LB) rīkotās ekspertu sarunas Vai Latvijas tautsaimniecība ir sasniegusi griestus?. Diskusijas galvenā tēma: vai Latvijas ekonomika ir nonākusi t. s. vidējo ienākumu slazdā, respektīvi, vai tuvākajos desmit piecpadsmit gados IKP ikgadējais pieaugums nepārsniegs divus trīs procentus. Lai gan vajadzētu vismaz piecus.
Pārrunu pamatā bija, atklāti sakot, labi zināmā tēze, ka mēs varam padzīt vienu valdību un Saeimu pēc otras, tomēr, saglabājoties līdzšinējai produktivitātei, nekas principiāli nemainīsies. Savukārt, iezīmējot iespējamos produktivitātes kāpināšanas ceļus, eksperti, piemēram, LB pārstāvošais Bitāns, ātri vien nonāca pie apburtā loka situācijas. Produktivitāte ir samērā zema tāpēc, ka zema ir darbaspēka kvalifikācija, kas savukārt ir tāda, «pateicoties» izglītības sistēmai, kurā būtiskus ieguldījumus mēs objektīvi nevaram atļauties (nav naudas). Mums vajadzētu eksportēt preces ar augstāku pievienoto vērtību, tomēr tas prasa prāvus ieguldījumus zinātnē, kuriem - uzminējāt! - atkal nav naudas. Un tā tālāk.
Zināmu svaigumu notiekošajā ienesa ekonomiste Verjē, kura atgādināja, ka produktivitāti var kāpināt ne tikai kādu preču ražošanā (kur ir iepriekšminētie un daudzi citi šķēršļi), bet arī uzņēmumu darbību visnotaļ tieši ietekmējošajā valsts pārvaldes darbā, loģistiskas, elektroapgādes u. c. šāda veida pakalpojumos. Prātīgi, tomēr diez vai tas dotu kāroto lielo «uzrāvienu». Savukārt Bitāna ideja, ka valstij, iespējams, jākoncentrē atbalsta mehānismi uz izcilākajiem, nevis jāsmērē sviests plāni, bet tā, lai tiek visiem, manuprāt, Latvijas politiskajā un ar politiku saistītajā biznesa vidē diez vai ir iespējama. Vai arī «koncentrēšana» drīz vien iegūtu vieglu «savējo stutēšanas» smaciņu.
Tomēr šajos godprātīgajos un inteliģentajos risinājumu meklējumos neatbildēts paliek ļoti riskantais jautājums - bet kāpēc mēs vispār iedomājamies, ka varam būt kas vairāk par relatīvi trūcīgu Eiropas valsti? Kaut tāpēc, ka bāze, no kuras savulaik sākām, ir nesalīdzināmi šaurāka, joprojām tāda ir, līdz ar to iedzīšana ir problemātiska? Saprotu pretargumentu: ja kāds politiķis pašnāvnieks pateiks, ka mūsu loma starptautiskajā darba dalīšanā ir un būs piezemēta, ļaudis brauks prom vēl trakāk. Palikšana Latvijā gan nav «priekšmets», lai tirgotos, tomēr varbūt relatīvi mazāku turību (iepretī Vācijai, Skandināvijai utt.) var kompensēt ar ko citu? Ne nu gluži ar skaisto dabu, bet, piemēram, psiholoģiski komfortablāku sociālo vidi (mazākas ienākumu atšķirības, taisnīgums u. c.)?