Heroizēt barikādes sevišķi tīk ļaudīm, kuriem dalība tajās tagad ir ļoti svarīga, jo vairo lepnību par savu ieguldījumu tautas un valsts nākotnē. Ja vēl izdevies saņemt barikāžu dalībnieka goda zīmi, tad vēsturiskā svarīguma apziņa ir pilnīga.
Protams, ir arī tādi, kas ar saviem nopelniem neplātās, priecājas par esamību brīvā valstī, tās varu gan reizēm kritizējot un, ja kaut ko stāsta, tad tikai bērniem un mazbērniem, lai viņiem būtu skaidrāka tā laika notikumu aina. Notikumu, kas patiesībā bija viens ļoti efektīvs, grandiozs teātris, kas ienāca prātā Tautas frontes aktīvistiem, ko akceptēja tā laika trauslā vara un kas lieliski izdevās, jo iniciatīvu pārņēma pašdarbnieki. Lielisks inscenējums, «režisoriem» paejot sāņus. Tomēr tautai teātris patīk, un to apliecina plašā aizraušanās ar pašdarbību teātra spēlēšanā pat ekstrēmās situācijās.
Galvenie darītāji bija ierindnieki, kas lika lietā savu iniciatīvu. Viņu rindas aktīvi papildināja sabiedrībā pazīstamas personas, šad tad pavīdot kopainā. Aizkustinoša bija «smalko aprindu» rosīšanās pie zupas katliem iestāžu telpās, tā nolaižoties pie tautas - augsto mākslu un inteliģentu godā turētājas. Dabiski, kopā būšana ar «slavenībām» iepriecināja, arī viņiem bija svarīga pleca sajūta, ko nedaudz bija zaudējuši, savulaik izmantojot nu jau sabrukušās varas piedāvājumus.
Tomēr, lai kā bija ar tiem pašdarbniekiem aktieriem, lai kas bija piedalījies Tautas frontes organizēšanā, lai cik izturības ziņā simboliskas bija barikādes - izņemot akmens blokus Vecrīgā, jo pārējās smagajai kara tehnikai nevarētu būt šķērslis -, šis simbolisms izrādījās tik spēcīgs, ka notikumu gaita turpinājās pilnīgi negaidītā un nevēlamā virzienā tiem tur, kas centās mironi reanimēt. Tas kārtējo reizi apliecināja tautas garīgā spēka nozīmi un noteikti atturēja no brutālas rīcības tos, kuriem bija iespējas, bet, paldies Dievam, pietrūka dūšas.
OMON bramanību, uzbrūkot Iekšlietu ministrijai, kas nez kāpēc bija atstāta novārtā, nevar kvalificēt par nopietnu pasākumu, kaut tās ālēšanās laikā gāja bojā cilvēki. Tāpēc šos un citus pasākumus, dedzinot robežposteņus, iznīcinātājiem lidojot pļaujošos lidojumos, šur tur spridzinot pa kādai smagai petardei, nevar vērtēt citādi kā sevišķi ļaunprātīgu huligānismu, kas notikumu gaitu neietekmēja, bet būtu krimināli sodāma pat vēl tagad. Jo slepkavībai nedrīkst būt noilguma.
Lai kā būtu ar tiem «kažoka» pārmetējiem vai tiem, kas barikādēs atrada iespēju uz laiku pabūt prom no apnikušām sievām (bija arī tādi) vai baudīja iespēju legāli padzerties no saldenās pudeles, kopumā barikādes bija pārliecinošs apliecinājums, ka tauta ir vienota un ka laiki mainās kardināli. Tik kardināli, ka pat Gorbačova kunga inspirētais pasākums PSRS glābšanai bija lemts neveiksmei un biedram nācās nodot glābiņu alkstošos pučistus, kas bija aizlikušies uz Forosas vasarnīcu Krimā, patvērumu pie «bosa» meklējot.
Tas, kas noticis pēc tam, ir likumsakarīgi pēc vairāk nekā 50 gadu ilgas idiotiskas, ļoti ļaunas varas sistēmas pastāvēšanas. Nu jau drīz tie 40 gadi, kas nepieciešami, lai tauta attaptos, būs pagājuši. Katram, kas par to pārliecināts, var novēlēt tautas attapšanos sagaidīt tieši tāpat, kā Latvijas neatkarības atjaunošanu sagaidīja tie, kas savulaik bija pārliecināti, ka padomju karikatūriskā valsts sabruks, taču necerēja to sagaidīt, esot šai saulē. Bet sagaidīja.