Piemēram, kādu laimības un pārticības valsti, kuru pazudinājuši pašu ievēlētie politiķi. Ielūkojoties kaut vai 1992. gada sākuma Dienās, tomēr rādās cita aina. Šoreiz neieskatīsimies Latvijas iekšpolitiskajā situācijā drīz pēc neatkarības atgūšanas, bet tajā pasaulē, kādā Latvija tad atradās. Iekšpolitikas sakarā pirms tam tikai citēsim dažu labu 1992. gada 8. februāra Dienas pirmās lapas virsrakstu: Zemessardzē šķobās disciplīna; Ekonomiskā krīze Latvijā turpinās un Muitniekiem prasīs Tautas frontes rekomendāciju.
Taču galvenais tās dienas numura pirmās lapas raksts ir par ārpolitiku - Eiropa top par savienību. Tas vēsta, ka divpadsmit Eiropas kopienas valdību pārstāvji 7. februārī Māstrihtā parakstījuši līgumu par Eiropas Savienību. «Eiropas Savienībā ietilps 12 dalībvalstu (Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Britānija, Dānija, Īrija, Grieķija, Spānija un Portugāle) un kopienas struktūras.» Pēc savienības līguma raksturojuma uzzinām, ka «noteikts, ka ne vēlāk kā 1999. gadā vismaz daļa kopienas valstu pāries uz vienotu naudu - ekiju».
Jaunā posma sākums nes līdzi arī daudz jaunu grūtību, rakstā teikts: «Bez Austrijas, Zviedrijas, Turcijas, Maltas un Kipras, kas jau iesniegušas pieteikumus uzņemšanai kopienā, pie durvīm klauvē vairākas Eiropas valstis. Drīzumā iesniegumu uzņemšanai iesniegs Somija. Tai varētu pievienoties arī Norvēģija un Šveice. Turklāt arī vairākas Austrumeiropas valstis domā par iestāšanos kopienā.» Tikmēr Portugāles ārlietu ministrs paredzējis, ka jau 15 valstu kopienā radīsies birokrātiskas problēmas.
Kā redzams, Latvijas, pašreizējās Eiropas prezidējošās valsts, vārds netika pat pieminēts ES potenciālo locekļu skaitā. Tikmēr tajā pašā Dienas numurā metām skatu arī uz otru pusi, uz Austrumiem. LU Orientālistikas katedras vadītājs profesors Viktors Ivbulis rakstā Balansēsim starp Ķīnu un Taivanu apsveica labu (proti, konsulāro) attiecību nodibināšanu ar Taivānu, vienlaikus uztraucoties par to sabiedrisko domu, kas Latvijā veidojas pret Ķīnu, jo katrs ceturtais zemeslodes iedzīvotājs ir ķīnietis. «Amerikas augstskolās ir milzums kontinentālās Ķīnas studentu, kuri atšķirībā no japāņiem ātri apgūst angļu valodu. Ar dažiem izņēmumiem viņi atgriežas dzimtenē, un jau pati par sevi tā ir droša garantija, ka lielas pārmaiņas Ķīnā nav aiz kalniem un ka Pekinas kliķe ilgi pie varas nepaliks.» Ivbulis rakstā ieteica balansēt starp abām Ķīnām un meklēt iespējas, kā mazināt Ķīnas aizvainojumu sakarā ar Taivānas konsulāta atvēršanu Latvijā, «jo, iespējams, pēc 30-40 gadiem Ķīna būs kļuvusi par vienīgo pasaules superlielvalsti». Profesora padoms tika ņemts vērā, attiecību statuss ar Taivānu pazemināts, ar Ķīnu (kas bija atsaukusi savu vēstniecību no Latvijas) - atjaunots. Tikai Ivbuļa prognozes par «Pekinas kliķes» nepalikšanu pie varas nav piepildījušās, kompartija tur pasaules lielākās valsts grožus joprojām.