Par apvienības juridisko formātu vēl varam diskutēt, bet mērķis būtu panākt, lai varam pēc būtības pildīt universitātes klīnikas funkciju. Jo universitātes slimnīcai ir ne tikai jāārstē, jāaprūpē pacienti kā jebkurai slimnīcai, bet tai ir arī izglītošanas, pētniecības bāzes un metodiskās vadības funkcija.
Strikti ņemot, esam kapitālsabiedrība, kurai valsts pasūta tikai ārstēšanu. Atbilstoši tam tiek plānotas investīcijas ēkās, aprīkojumā. Taču mums ir sadarbība ar augstskolu, studenti piedalās operācijās, vēro, vienkāršākajos brīžos palīdz. Kāds varbūt vēl paralēli visus datus pieraksta, apkopo, analizē. Kurā brīdī tā ir ārstēšana, kurā - apmācība vai pētniecība, tādu līniju grūti novilkt.
Vai tagad ir kādas barjeras sadarbībai?
Šobrīd universitāti ar mūsu slimnīcu saista īstermiņa - vienu gadu ilgi - telpu nomas līgumi. Var teikt, studentu izglītības procesu, kurš ilgst 9-12 gadus, regulē kvadrātmetru līgums. Slimnīcas personāls, kas strādā ar studentu grupām, to dara darba laikā, par ko maksā slimnīca. Viss ir nodalīts, nav nekāda veida integrācijas. Ja ieviestu skaidrību, ka noteiktu stundu skaitu ārsts strādā ārstniecībā un noteiktu stundu skaitu ir pasniedzējs un ka viņš saņems samaksu gan par vienu, gan otru, tas būtu ļoti motivējoši un ļautu arī uzturēt kompetences līmeni, līdz ar to ieguvēji būtu arī pacienti.
Ciešākas sadarbības veidošana ļautu galvenos resursus (speciālisti, infrastruktūra, ēkas, finanses) apvienot un pārvaldīt vienlaikus gan ārstniecības, gan izglītības, gan pētniecības vajadzībām. Lai jebkuram cilvēkam ir ne tikai pilnvaras, bet arī pienākums darīt visu. Un, kad pie mums nonāk students, lai viņš var vērsties ar savu jautājumu pie jebkura cilvēka atbilstoši kompetencei un tas savukārt zina, ka viņa darba laikā iekļauti arī tādi pienākumi, nav iekšējā konflikta - kas es tagad esmu un vai nav jāslēpjas no augstskolas vai slimnīcas vadības. Un vienlaikus lai necieš arī pacienti. Ja vēlamies pētniecības izcilību, skaidrs, ka slimnīca ir lieliska bāze, kur to sasniegt.
Vai apvienības veidošana būs saistīta ar nepieciešamību pēc papildu naudas?
Ne vienmēr ar papildu naudu, taču, ja būvējam kādu ēku vai uzstādām aprīkojumu, ir svarīgi, lai varam izmantot gan ārstēšanai, gan apmācībai. Nav racionāli, ja slimnīca pērk aprīkojumu, ko izmanto tikai ārstēšanai, un tādu pašu pērk universitāte un uzstāda nomātās telpās slimnīcā, lai apmācītu studentus.
Vai visi iepriekš nosauktie partneri ir vienisprātis par apvienības nepieciešamību?
Izpratne par pamatprincipiem ir pilnīgi vienota. Ir nianses, kas diskutējamas. Piemēram, vai labākā forma ir apvienība, kāda varētu būt sadarbība ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti - ir viedoklis, ka varētu piesaistīt arī šo augstskolu. Jebkurā gadījumā mēs neveidojam slēgtu struktūru, būs liela atvērtība arī pret citiem. Būtiskākais, ka esam apzinājuši nepieciešamību veidot apvienību, kurā būs ļoti skaidri spēles noteikumi attiecībā uz personālu, naudu, ēkām, aprīkojumu. Studentiem un pētniekiem būs ļoti skaidrs, kā sadalās viņu darba laiks, ko viņi šeit var darīt.
Runājot par jauno speciālistu sagatavošanu, parasti satraukums par divām tendencēm - kvalificētu medicīnas darbinieku aizbraukšana no valsts un vienlaikus viņu trūkums, īpaši reģionos.
Es neesmu tik pesimistisks šajā ziņā. Profesionālā kompetence ir būtiska, vienalga, vai cilvēks aizbrauc strādāt uz citu valsti, vai uz slimnīcu Liepājā, Daugavpilī, Valmierā vai citviet Latvijā. Tieši slimnīcas un augstskolas apvienības ietvaros šo kompetenci varēs iegūt daudz labāk. Tas, ka darba apstākļi vai citi noteikumi liek izdarīt vienu vai otru izvēli, ir cits jautājums. Droši vien nebūtu pareizi arī teikt: ziniet, mēs tos cilvēkus nemācīsim, tad viņi nevarēs dabūt darbu ārzemēs, tāpēc viņiem būs jāpaliek šeit. Mēs tomēr gribam, lai mūsu speciālisti būtu sagatavoti pasaules līmenī. Un vienlaikus radīt apstākļus, lai viņi te paliktu.
Lai netrūktu speciālistu reģionu slimnīcās, ar tām vairāk jāstrādā, jāveido horizontāli tīmekļi, ja tā var izteikties, lai slimnīcām ir interesanti gan atsūtīt savus ārstus stažēties pie mums, veidojot tādu kā iekšējo erasmus, kad atbrauc, pastrādā pie mums, atgriežas ar jaunām zināšanām, gan organizēt kursus pie sevis - reģionos, lai mūsu speciālisti var braukt, palīdzēt vietējiem celt kvalifikāciju, varbūt arī izpildīt kādas noteiktas manipulācijas, kuras grūti atļauties slimnīcās, kur cita veida specializācija.
Vai ir jau nojaušams, kad slimnīcu un augstskolas apvienība varētu būt izveidota un sākt darboties?
Domāju, ka tas notiks 2015. gada laikā. Kurā mēnesī, to paredzēt šobrīd neņemtos. Vispirms ir nepieciešams sagatavot ļoti precīzu procesu aprakstu - kā šī sadarbība funkcionēs.
Sākumā runājām par apvienības veidošanu speciālistu apmācībai, varbūt jāveido apvienība arī ārstēšanai, proti, valstī divām lielākajām slimnīcām kā filiāles jāpievieno reģionu slimnīcas? Tad būtu plašākas manevra iespējas gan ar speciālistiem, gan tehnoloģijām, gan arī finansējumu. Un neviens arī nejutīsies pazemots, ka netiek uz Stradiņiem Rīgā, ja būs iespēja ārstēties Stradiņu filiālē kādā no bijušajiem rajonu centriem.
Varbūt tām nav jābūt filiālēm, bet tiešām ciešāka sadarbība derētu. Svarīgi vienoties par kompetences robežām - ko dara ģimenes ārsti, ko speciālisti poliklīnikās, ko reģionu slimnīcas un ko mēs vai Austrumu slimnīca. Ja šāda ģeogrāfiska darba dalīšana īstenojas, nav svarīgi, vai kāds ir galvenais un kādā statusā ir pārējie.