Visam par spīti - laimīga
Diena ar Ievu iepazinās pērn oktobra beigās. Trīsdesmit divus gadus vecā sieviete kopš bērnības slimoja ar retu slimību - cistisko fibrozi. Lai gan iepriekš slimība ierobežota ar medikamentiem un Ievai bijusi iespēja dzīvot kā citiem, tajā brīdī tas vairs nebija iespējams, un kā pēdējā iespēja bija palikusi plaušu transplantācija. Tā kā Latvijā šādas operācijas netiek veiktas un valsts neapmaksā arī plaušu transplantāciju ārzemēs, iespēja atrasta tepat Igaunijā, savukārt savākt vajadzīgo naudas summu Ieva lūdza palīdzēt sabiedrībai. Tikai pāris mēnešu laikā tika saziedoti 100 018,73 eiro. Kādā reizē, kad Diena sazvanījās ar Ievu, viņa stāstīja, cik pateicīga jūtas apkārtējiem cilvēkiem par atbalstu. Lūgt neesot bijis viegli, bet labie vārdi un atbalsts iedvesmojis viņu cīnīties. Toreiz atlika tikai gaidīt zvanu no Tartu, ka uzradies atbilstošs donors. Tomēr neviens nevar prognozēt, kad donors atradīsies - varbūt pēc dienas, varbūt pēc vairākiem gadiem -, un šoreiz pietrūka laika.
Par spīti savai slimībai un slimnīcā pavadītajām neskaitāmajām dienām, Ieva bija laimīga, zina teikt viņas ārste. Viņai atmiņā palicis moments, kad Ieva slimnīcā bija ieradusies nosauļojusies brūna, baltā kleitā ar dziļu muguras izgriezumu. Visi uz viņu tikai skatījušies. Līdz pat pēdējam brīdim Ieva bijusi gaiša, jauka un domājusi arī par citiem. Jau sākumā, kad sākta cīņa ar Nacionālo veselības dienestu, Ieva noteikusi: «Labi, varbūt man neizdosies, bet jautājums būs iekustināts.» Ievas ārste par to ar viņu lepojas.
Labāk ziedo naudu
«Cilvēkiem jāsaprot - šoreiz nesagaidīja Ieva, bet citreiz nesagaidīs Jānis, Pēteris vai kāds cits. Taču cilvēki labprātāk ziedo naudu, nevis orgānus,» Dienai saka Latvijas Tuberkulozes un plaušu slimību ārstu asociācijas prezidents asociētais profesors Alvils Krams. Diemžēl joprojām trūkst informācijas un izpratnes, un vēl aizvien valda dažādi mīti par orgānu transplantāciju un ziedošanu. Piemēram, pērn tikai 63 personas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), klātienē vai elektroniski aizpildot īpašu iesniegumu, atļāvušas savu ķermeni, orgānus vai audus izmantot pēc nāves, savukārt 69 personas to aizliegušas, Dienai stāsta PMLP pārstāve Undīne Priekule. Ja cilvēks dzīves laikā reģistrā nav norādījis, ka iebilst pret savu orgānu un audu izmantošanu, saskaņā ar likumu viņa orgānus mediķi drīkst izmantot. Taču Latvijā šo jautājumu vienmēr cenšas pārrunāt ar mirušā cilvēka tuviniekiem un lūgt viņu atļauju izmantot orgānus. Diemžēl tiek saņemts arī atteikums.
Arī Ievas ārste V. Švābe uzskata, ka cilvēkiem nevajadzētu žēlot to, kas viņiem pēc nāves nebūs nepieciešams. «Kāpēc nevar atdot to, kas nebūs vajadzīgs?» retoriski jautā speciāliste.
Tomēr Ievas stāsts, iespējams, ne tikai pamudinās kādu izšķirties par savu orgānu ziedošanu pēc nāves, bet arī ir veicinājis vairāk domāt par sadarbību ar Igauniju, kur šāda veida transplantācijas veic kopš 2009. gada. Tas ir svarīgi, jo, pēc A. Krama teiktā, Latvijā ir vismaz trīs pacienti, kuri cer uz plaušu transplantāciju. Taču patlaban sistēma tikai tiek veidota. Jāpanāk gan sadarbība ar dažādām Latvijas iestādēm, gan jāsakārto, piemēram, donoru jautājums. Pašlaik donora plaušas uz Igauniju legāli nogādāt nedrīkst. Kā Dienai stāsta Tartu Universitātes slimnīcas Torakālās ķirurģijas nodaļas vadītājs Tanels Laisārs, pašlaik donori tiek meklēti tikai Igaunijā, savukārt rindā uz plaušu transplantāciju gaida 10 cilvēku. Viņš arī redz, kā labāk abām valstīm būtu jāsadarbojas, tomēr, vai tas izdosies, esot atkarīgs no Latvijas.