Ņemot vērā šo apstākli, stāsti papīra variantā par piedzīvojumiem daudzajos jūnijos, kas vidēji varētu būt kādi sešdesmit, noteikti prasa visai ietilpīgu vietu, kas, pareizinot ar to lasītāju skaitu, kuriem atmiņa vēl darbojas, noteikti sasniedz sākumā pieminēto apjomu.
Sevišķi, ja ņem vērā apstākli - katra nodzīvota diena (arī nakts, tātad diennakts) ir atcerēšanās vērts notikums un jūnijā to ir veselas trīsdesmit. Protams, mazliet mazāk nekā citos mēnešos ar 31 dienu, taču tas nav svarīgi.
Jāatzīst gan, ka pēc daudziem gadiem ļoti interesanti kļūst atcerēties nevis konkrētus notikumus, ko vairs nav iespējams ne atcelt, ne mainīt, bet to vērtējumu. To, kas, prātam vairojoties, mainās un reizēm rosina jautrību, jo tas, kas tolaik likās gluži vai traģiski liktenīgs, tagad šķiet pat komisks. Vismaz viegli amizants noteikti.
Protams, tas tā ir, ja cilvēkam piemīt viena no svarīgākajām īpašībām - spēja pasmieties par sevi. Skaidrs, ka visiem tās nav, bet tos īgnos nav vērts pieminēt, jo viņiem arī visgaišākās atmiņas pārklājas ar nožēlas melnu miglu. Turklāt nereti to papildina pretīga skaudība pret jaunajiem, kuriem vēl daudz gadu rezervē dzīves baudīšanai.
Taču, tā kā Senioru Diena ir veselīgu optimistu avīze, liktenīgajiem pesimistiem te atliek vien izteikt līdzjūtību un ne vārda vairāk. Jo, tieši tāpat kā visu pārējo gada mēnešu atmiņas, arī reiz notikušais jūnijā, pareizāk sakot, daudzajos jūnijos, silda sirdi un arvien vairāk tuvina izpratnei par esamības jēgu.
Tas nav svarīgi, vai, esot pie dabas, gadījies ieraudzīt zaļo vārnu vai pilsētā nonākt likumsargu iecirknī, kas parasti pēc ciešanām beidzas ar laimes brīdi, izejot brīvībā.
Katrs dzīves mirklis ir atcerēšanās vērts, kaut vai tāpēc, ka unikāls.