Nebija valstsvīrs
J. Arafāts vairākus gadu desmitus iemiesoja palestīniešu tautas centienus pēc savas valsts, un arī pēc nāves viņš ir palestīniešu nacionālais varonis. Palestīniešu apdzīvotajās teritorijās Rietumkrastā un Gazas joslā daudzviet uz namu sienām redzami zīmējumi, kuros J. Arafāts attēlots rūtainajā galvassegā, kas jau ir kļuvusi par globāla mēroga ikonu.
«Arafāts bija pirmais [palestīniešu līderis], kurš pieņēma sāpīgo lēmumu atzīt [Izraēlas] 1967. gada robežas un atteikties no 78 procentiem palestīniešu vēsturiskās zemes, un pavērt ceļu līdzāspastāvēšanai [ar ebrejiem],» Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas preses sekretārs Ksavjers Abu Eids, atsaucoties uz 1993. gadā noslēgto Oslo miera līgumu, stāsta ziņu aģentūrai AFP.
Līdz Oslo miera līguma parakstīšanai Izraēla J. Arafātu uzskatīja par teroristu, tādēļ viņš gandrīz 30 gadu pavadīja trimdā un atgriezās palestīniešu apdzīvotajās teritorijās tikai 1994. gadā, lai veidotu palestīniešu pašpārvaldi. Tā sākotnēji bija paredzēta kā pagaidu palestīniešu valdība, kam jānoregulē attiecības ar Izraēlu, lai varētu izveidot Palestīnas valsti.
Tomēr viņam neizdevās panākt mieru ar Izraēlu. 2000. gada jūlijā pēc toreizējā ASV prezidenta Bila Klintona iniciatīvas Kempdeividā notika J. Arafāta un Izraēlas premjerministra Ehuda Baraka miera sarunas, kas beidzās bez panākumiem. Pēc dažiem mēnešiem sākās palestīniešu otrā intifada jeb sacelšanās, kas ilga līdz 2005. gada februārim. Tiek lēsts, ka palestīniešu sarīkotos sprādzienos un apšaudēs, kā arī Izraēlas militārās atbildes triecienos nogalināti vairāk nekā 3000 cilvēku.
Tuvo Austrumu politikas pētnieki uzskata, ka J. Arafāts bija labāks līderis un sarunu vedējs nekā mūsdienīgas valsts veidotājs. «Viņš prata izmantot savu personīgo harismu, bet nezināja, kā vadīt politisko varu, veidot institūcijas vai plānot,» domā Parīzes Starptautisko un stratēģisko attiecību institūta pētnieks Karims Bitars. «Viņš bija revolucionārs, bet ne valstsvīrs. Viņš bija radīts rīcībai un uzrunām, nevis stratēģiskai domāšanai.»
Abāss nespēj apvienot
Tomēr reti kurš šaubās, ka J. Arafāts prata apvienot palestīniešu tautu. Pēc viņa nāves palestīnieši ir stipri sašķelti, jo vieni turpina atbalstīt J. Arafāta radīto mēreno politisko partiju Fatah, kas valda Rietumkrastā, bet citi iestājas par radikālā islāma kustību Hamas, kas kopš 2007. gada kontrolē Gazas joslu. «Arafāts simbolizēja sekulāro nacionālismu, kas ir zaudējis lielu daļu atbalsta palestīniešu jautājuma islamizācijas rezultātā,» uzskata K. Bitars.
Vairums palestīniešu esot pārliecināti, ka J. Arafāts nebūtu pieļāvis 2007. gada jūnijā dažas dienas notikušo militāro konfliktu starp Fatah un Hamas atbalstītājiem, kura rezultātā radikālā kustība pārņēma varu Gazas joslā un faktiski izveidojās divas palestīniešu pašpārvaldes.
Spēja saturēt kopā palestīniešus pietrūkstot pašreizējam prezidentam Mahmūdam Abāsam. «Abāsam nav tā apvienojošā rakstura, kas piemita Arafātam,» prāto Uri Savirs, kurš ir viens no bijušā Izraēlas prezidenta Šimona Peresa, ar kuru kopā 1994. gadā J. Arafāts saņēma Nobela Miera prēmiju, vārdā nosauktā Miera centra dibinātājiem. «Viņš ir mērens Rietumu stila politiķis, bet viņam trūkst spējas pieņemt lēmumus.»
Tuvo Austrumu miera process ir iestrēdzis, tādēļ palestīnieši izmanto diplomātiju, lai iegūtu starptautisko atbalstu. Pirms divām nedēļām Zviedrija kļuva par 135. ANO dalībvalsti, kas atzinusi Palestīnas valsti. Francijas parlaments tuvākajā laikā balsos par likumprojektu, kas aicina valdību atzīt Palestīnu.