Attieksmes vēstneši
Tēmu par XX gadsimta otrās puses arhitektūras mantojumu jeb padomju modernismu ierosināja visnotaļ apsveicamais fakts, ka Modra Ģelža projektētajai un paša rokām celtajai ģimenes vasarnīcai Pabažos (1959) tiek piešķirts valsts kultūras pieminekļa statuss, kas varētu ievadīt vispārēju attieksmes maiņu pret šī laika mantojumu. Tiesa, bijušas jau dažas atkušņa vēstneses - Ļeņingradas modernisma izstāde Arhitektūras muzejā (2008), Martas Staņas izstāde kim? telpās Spīķeros (2010), Modrim Ģelzim veltīta viņa kolēģa Jāņa Lejnieka grāmata (Neputns, 2007), kā arī retrospektīvā Ģelža izstāde, kas vēl pēdējo nedēļu apskatāma Rīgas mākslas telpā.
Atšķirībā no pasaules arhitektūras un pilsētbūvniecības jomas publicitātes Latvijā pat 20.-30. gadu jeb tā sauktā klasiskā modernisma laika mantojums nav pienācīgi izcelts un prezentēts grāmatu vai citā publiski pieejamā formā. Tomēr šos objektus bieži vien sargā ne vien pieminekļu statuss vai atrašanās UNESCO sarakstā iekļautajā Rīgas centrā, bet arī tas, ka cilvēki šo mantojumu tiecas saistīt ar tādiem poētiskiem jēdzieniem kā brīvvalsts, Latvijas laiks, ulmaņlaiks… Paši nojaušat - kādas gan izredzes būvēm, kas dēmonizētos «50 okupācijas gadus» cirtušas ļaunas rētas Rīgas lepnajā vaigā, kas gan, stingri ņemot, sastāv no vienām vienīgām stilistiskām lauskām, kā jau viena veca mīļa Eiropas nomales pilsēta.
Drīzāk tieši pēckara modernisms, kad tas vispār kļuva iespējams 50. gadu otrajā pusē, pilsētas vaibstos ievieš vairāk brīva telpiskuma un gaismas. Protams, «svaigajām vēsmām» ir režīma elpa. Tomēr tā sauktajam pilsētas audumam piemīt brīnišķīga spēja absorbēt jebko un pašam ar laiku atšķirt svarīgus kontekstus no nesvarīgiem. Attiecībā uz padomju laika «kastītēm» vai «akvārijiem» arvien skaidrāks kļūst, ka svarīga ir profesionāla kvalitāte autorprojektu gadījumos un jau minētā programma jeb estētiski principi un kodi tipveida projektos, pēc kādiem tika būvētas rūpnīcas, skolas un bērnudārzi.
Atcerēties vai aizmirst
Tomēr šī auduma iespējas ir ierobežotas. Turklāt ir vērts ņemt vērā arī dažas sāpīgas trekno gadu mācības, piemēram, neatgriezeniskā monstrozā stacijas laukuma pārbūve, neatbilstoši renovētais kinoteātris Pionieris, kā arī daudz citu objektu, par kuriem droši vien drīz aizmirsīsim, ja jau neesam aizmirsuši. Tomēr tie bija skaisti. Man, piemēram, joprojām sāp sirds par Rīgas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas korpusiem Daugavgrīvas ielā.
Tēma turklāt skar ne tikai atsevišķus objektus, bet arī pilsētplānošanas mantojumu - tā sauktos jaunos jeb guļamrajonus, kas savulaik tika iecerēti ne vien viesstrādnieku izmitināšanai, bet arī tai pašā modernismā dzimušo visnotaļ humāno ideju īstenošanai. Raugoties pēc orientieriem, varam skatīties gan ironiski sirsnīgajām krievu kinorežisora Eldara Rjazanova acīm (joprojām Jaungada kulta filmā Likteņa ironija jeb Vieglu garu), gan no arhitektūras reformatora, sērijveida dzelzsbetona daudzstāvu dzīvojamās apbūves ideju autora Lekorbizjē skatpunkta.
Cerams, drīz atgriežoties pie pagaidām tikai ieskicētās tēmas, būs jāpainteresējas, kāpēc, piemēram, Rīgas autoostas mājaslapā nav ziņu par to, cik skaidrs un tīrs modernisma piemērs ir viņu rīcībā. Sākt varētu ar sevi un jautāt par Dienu - vai atceramies un protam lepoties, ka atrodamies 60. gadu Popova radiorūpnīcas korpusā, ko meistarīgi interpretējis Andra Kronberga vadītais birojs Arhis un kas 2005. gadā ieguvis Arhitektūras gada balvu par labāko pārbūvi.