Augstu novērtējot Arsenāla nozīmi vismaz pāris paaudžu (augušo, briedušo starp šiem Arsenāla gadskaitļiem 1986-2011) kinoskatītāju gaumes, informētības un pat pasaules uzskata un mākslas uztveres veidošanā (nav noslēpums - pats taču esmu piedalījies vairāku Arsenālu tapšanā - rakstījis katalogiem, avīzei ARS, braucis lūkot dzīvo kinoleģendu Sergeju Paradžanovu, intervējis Otaru Joseliani…), varu vien izteikt savu subjektīvo viedokli par šī kinoforuma, manuprāt, loģisko galu.
Arsenāla galvenā «problēma» nav vis tā idejiskā tēva, ilggadējā «sprādzienbīstamās enerģijas motora» Augusta Sukuta subjektīvā spītība un organizatoriskā nespēja pielāgoties jaunajam laikam, kas pēdējos gados, kopš Sukuts mīt Spānijā un Arsenālu vada nomināli jeb virtuāli, kaut arī (kinoaprindās tas nav noslēpums) tik un cenšas kontrolēt itin visu, ir rezultējusies galvenokārt divos veidos.
Pirmkārt, visai ekscentriskos manevros ar biežajām (Ruka - Broka - Haindrava - Līduma) festivāla direktoru nomaiņām, kuru pamatotību procesā iesaistītās puses atsakās detalizētāk komentēt (paša Sukuta no Gruzijas aicinātais pēdējais «pusgada direktors» Giorgijs Haindrava, kurš tik entuziastiski pērn sāka Arsenāla vadību, uzzinājis par foruma nāvi, telefonā skumji norūca: «Tā jau es paredzēju, bet žēl man nav»). Šāda vadības nestabilitāte grāva Arsenāla prestižu. Otrkārt, sezonālajos skandālos ar konkurentu - festivālu Baltijas pērle vai, precīzāk, tā direktori Marinu Ļipčenko. Formālais Sukuta kunga un Ļipčenko kundzes kašķa iemesls ir vienkārši smieklīgs - viņi gadiem nespēj vienoties par festivāla norises laika sadalīšanu.
Visskumjākais, ka nepiedodami maz uzmanības tiek pievērsts pašai būtībai - paškritiskai foruma Arsenāls programmas veidošanas, formas, struktūras, menedžmenta izvērtēšanai. Galu galā varbūt «pašu sētā» arī nepieciešamas kardinālas izmaiņas? Taču tādas nebūs iespējamas, ja tām nepiekritīs «Arsenāla tēvs».
Izskatās, ka aizvien krītošā Arsenāla popularitāte pat kinofanātiķu vidū un sapņainā dzīvošana uz veciem mītiem un leģendām (o, Arsenāls - kad mēs augām, tas tik bija kaut kas - brīva kino un brīvas mākslas platforma/manifestācija utt.!) novedusi festivālu līdz margināla «tusiņa savējiem» statusam, kura galu, iespējams, neviens tā īsti nemaz nepārdzīvo.
Protams, ir skumji, ka Latvija kā valsts zaudē tādus tradicionālus kultūras «brendus» kā žurnāli Māksla, Karogs (jau miruši), multiplikācijas filmu studija Dauka («piespiedu pensijā»), tagad - Arsenāls. Taču, kā prātīgi atzīst kinoprocesu pētniece Kristīne Matīsa, kura kopā ar Augustu Sukutu vairākus gadus strādāja pie izcilās kultūrvēsturiskās liecības - apjomīgās grāmatas par Arsenālu (Kādas ķecerības vēsture, 2009): «Mēs visi taču vērojām, kā Arsenāls palēnām dzisa. Mana sajūta ir, ka pašam Augustam Arsenāls beidzās ar šo sarkano grāmatu. Es tagad vulgarizēšu, bet skumjākais šajā stāstā ir tas, ka Sukuts ir atzinis savu sakāvi - uzvarējusi ir komerciālā Baltijas pērle, kas ar bandītu metodēm turpinās vākt naudu no sponsoriem un pilnās zālēs pulcēs skatītājus ar, nešaubos, labām filmām.»
Es gan iebildīšu - lasot Kādas ķecerības vēsturi, neatstāj sajūta, ka arī Arsenāls pārāk bieži balstījies uz naudas sarunāšanu «pa čomam», arī spēlējis ar avantūristiskām «bandītu metodēm», taču tas tika attaisnots mākslas vārdā. Diemžēl vai par laimi šie vētrainie gadi ir pagājuši. Kremt tikai jautājums - vai Arsenāls ir kļuvis par pragmatisko jaunlaiku bez vainas vainīgo upurjēru vai cēloņsakarīgu ēsmu pārtikas ķēdē, vārds kurai Latvijas kultūras izdzīvošana? Ķēdē, kurā neprognozējamais, nevadāmais jeb sukutstilā vadītais Arsenāls ir lieka ekstra.