Ar to negribu teikt, ka filmas nevajag rādīt ne pirmajiem, ne otrajiem, ne trešajiem, taču varbūt labāk ir, ja filmu izrādīšana nav apaudzēta ar propagandas kaismi un «demokrātisku bravūru», - tad mazāk pārpratumu konkrēta skatītāja un filmas komunikācijā.
Pirmais Arsenāla «vīkends» būs pagājis. Tie, kas pabija festivāla atklāšanās varēja novērtēt, ka atgriezies ir nesamaitāts «sukutisms». Kas tas par zvēru? Lakoniska atklāšanas ceremonija, kurā runāt tika ļauts - dejai, filmai un mūzikai. Bonuss Arsenāla komandai par satriecošā retuma 1926. gada japāņu filmas Neprāta lappuse/The Page of Madness parādīšanu. Par šādas uz sirreālisma robežas balansējošas japāņu filmas esamību zina pat retais kinovēsturnieks, turklāt tā droši ierindojama izcilāko XX gs. 20. gadu pasaules filmu vidū (piemēram, līdzās vēl vienai «neprāta pieredzei» vācu Doktora Kaligari kabinets).
Gaidot Baltijas skati
Nākamais oficiālais Arsenāla pasākums ir Baltijas skates atklāšana ar Roberta Rubīna dokumentālo filmu Kā tev klājas, Rūdolf Ming? (trešdien, k/t Rīga plkst. 18.30). Šīs skates ietvaros pirmizrādi piedzīvo jau izdaudzinātā, «provokatīvā» režisora Andra Gaujas filma Ģimenes lietas, ko sīkāk aprakstīs mans kolēģis Normunds Naumanis (ceturtdien, Izklaide TV - Ģimenes lietas un arī Silvēna Šomē burvīgā animācijas filma Iluzionists ir divas vienīgās filmas no Arsenāla repertuāra, kas būs skatāmas arī ikdienas kinorepertuārā). Līdzās pirmizrādēm Baltijas skatē iekļautas: Jāņa Streiča Rūdolfa mantojums, Dāvja Sīmaņa Valkyria Limited, Kurģa Krāsona Norīt krupi (no šā gada Kannu festivāla repertuāra) un Edmunda Jansona animētā muzikālā filma bērniem Vārnu ielas republika. Šo filmu klātbūtne Arsenāla programmā nav pārsteidzoša, jo daudzi tās jau redzējuši, taču loģiska gan. Neaizmirsīsim, ka Arsenāla Baltijas skate ir Latvijā vienīgā kaut cik regulārā iespēja saprast, kas tad notiek Baltijas valstu kinematogrāfā, arī iespēja «salīdzināties» - apjēgt un apjaust kontekstu. (Racionālais iegansts ir arī tas, ka Baltijas valstu filmas vērtē žūrija.) Ārpus Baltijas skates (vai pakāpi augstāk?) ir izcelta igauņu režisora Veiko Eunpū filma Svētā Tonija kārdināšana, ko Arsenāla atlases komisija ir iekļāvusi 13 konkursa filmu skaitā. Šai spilgtajai un diskutablajai parādībai ir vērts pievērsties skrupulozāk.
Slava, slava igauņiem!
Mēģināšu iztikt bez slavas dziesmām igauņiem, taču pirms vairākiem gadiem, kad režisors Veiko Eunpū (1972) un viņa projekts Svētā Tonija kārdināšana Kannu festivālā tika pasludināts par Eiropas talantu, tās nācās dziedāt. ( Eiropas Savienības Mediju programmas ietvaros ik gadu tiek īstenots projekts, kurā kāds no Eiropas režisoriem tiek pasludināts par gada atklājumu, saņemot arī atbalstu konkrētam projektam.) Pirms Svētā Tonija kārdināšanas igauņu režisors jau bija pamanīts ar filmu Rudens balle - asprātīgu ironesku par padomju laiku un tā jauniešiem -, kas saņēma balvu Venēcijas kinofestivālā.
Svētā Tonija kārdināšana salīdzinoši ir daudz sarežģītāks, arī ellišķīgi ironisks darbs, ko ievada citāts no Dantes Dievišķās komēdijas, - tātad stāsts par pusmūžu un krīzi. Filmas galvenais varonis Tonijs (lomā - Tāvi Ēlmā) ir tipisks «mūsu laiku varonis» - veiksmīgs menedžeris vēlajos trīsdesmit ar visām veiksmīgas dzīves ekstrām - ekskluzīvu automašīnu Bentley, ko Tonijs aprūpē ar teju juteklisku baudu, ekskluzīvu jaunbūvi izdangātā ekskluzīvā jaunbūvju geto, glamūru sievu un formā glamūriem, bet saturā vulgāriem viesiem. Tonijs ir ideāls varonis mākslas darbam (šai filmai), ko tikpat labi varētu dēvēt par Igauņu psihu (analoģija ar Breta Īstona Elisa odu kapitālisma produktu japiju - Amerikāņu psihs). Filmā ir daudz ļoti precīzu, traģikomisku epizožu, piemēram, aina, kurā glamūrie viesi pusdieno stiklotā verandā, bet pie loga pieklauvē bomzis, kas iekārojis nevis viņu izsmalcināto vīnu, bet gan tikai pudeli - tukšo taru. Vai epizode, kurā Bentley ierāpjas asiņains, apdauzīts tips - viens no Tonija tēva bērēs satiktajiem lauku paziņām. Taču Svētā Tonija kārdināšana dīvaini svaidās starp reālistisku traģikomisku pieredzi un absolūti šizoīdām sirreālām galvenā varoņa fantāzijas ainām.
Kapitālisms un cilvēcība
Iespējams, visu šo eklektisko lērumu, kurā iezīmēti gan Igaunijas realitātes kontrasti - no krievu alkoholiķiem līdz Bentley publikai, Tonija negaidītās tikšanās - ar garīdznieku, ar vieglas uzvedības meiču, varmākām, kas izkāpuši no murgainiem slešeriem (slasher - šausmu filmu subžanrs; nejaukt ar politiķi!), estētiski viendabīgā kopumā apvieno filmas melnbaltais attēls. Tas bijis pakļauts dažādām tehniskām manipulācijām, iegūstot tādu glanci un nianšu bagātību, kas asociējas ar 60. gadu Eiropas kinoklasikas šedevriem (piem., Fellīni La Dolce Vita). Pirms nedēļas igauņu filmu ir recenzējis ietekmīgais Ņujorkas laikraksts The New York Times, salīdzinot to ar Deivida Linča agrīno darbu Gumijgalva (Eraserhead). Salīdzinājums ir precīzs - igauņu filmā ir lērums ietekmju, nav apiets arī Linča vizionārisms, mistika un fascinējošais butaforisms.
Amerikāņiem radusies vēl kāda asociācija. «Misters Eunpū līdzīgi Maiklam Mūram (skandalozais ASV dokumentālists - DR) savā filmā uzdod jautājumu, vai cilvēcīgums un kapitālisms ir samērojami jēdzieni,» secina sajūsminātais NYT recenzents un piesaka, ka šajās dienās igauņu filmu izrāda arī Ņujorkā, Manhetenā. Jautājums par kapitālismu un cilvēcību latviešiem ir tikpat aktuāls, cik igauņiem. Tāpēc - ejiet un skatieties! Būs arī virsrakstā minētais kanibālisms kā veltījums Pītera Grīneveja Pavāram, zaglim, viņa sievai un viņas mīļākajam. Būs arī franču art-house seja aktieris Deniss Lavāns (no režisora Leo Karaksa filmām) dēmoniska naktskluba konferansjē lomā.