Bērna dzimšana ir viens no tiem īpašajiem dzīves mirkļiem, kuriem katrā tautā ir veltīts bagātīgs tradīciju klāsts. Pakistānā, kā jau musulmaņu valstī, šīs tradīcijas lielākoties balstās islāmā.
Latvijas radi un draugi bieži jautā, vai man nav bail dzemdēt bērnus Pakistānā. Uz to es jokojot atbildu, ka, salīdzinot šejienes dzimstību ar Latvijā esošo, Pakistānas ārstiem ir nesalīdzināmi lielāka pieredze bērnu pieņemšanā. Man reizēm pat sāk likties, ka ginekoloģes šeit strādā gluži kā konveijeri: katru dienu triju līdz četru stundu pieņemšanas laikā cauri viņu rokām iziet apmēram trīsdesmit pacienšu, katrai viņas velta vidēji piecas minūtes. Mana pieredze gan neiekļāvās šajos vispārpieņemtajos standartos. Par laimi, ārzemniekiem šeit tiek veltīta īpaša uzmanība, kuras dēļ jutos slimnīcā tīri vai karaliski.
Mūsu lielākie bērni Uzers un Hafsa nevarēja vien sagaidīt, kad māsiņa beidzot būs mājās. Arī citi radi un draugi ar nepacietību gaidīja laiku, kad varēs nākt raudzībās.
Līdzīgi kā Latvijā, arī Pakistānā, ejot raudzībās, līdzi tiek nestas dāvanas gan jaundzimušajam, gan arī māmiņai. Dāvinātas tiek gan Latvijā tik ierastās zīdaiņu dāvanas, gan arī vietējās tradīcijās balstītās. Vecākā gadagājuma ļaudis joprojām izvēlas dāvināt jaundzimušā pirkstiņam piemērotu zelta gredzenu vai iespiest zīdaiņa mazajā saujiņā salocītu naudas zīmi. Savulaik Uzers un Hafsa arī saņēma katrs savu gredzentiņu. Cerams, arī Asmai viens tiks.
Viesu straumēm plūstot caur māju, mēs steidzāmies veikt vēl trīs lietas, kuras saskaņā ar islāmu ir ieteicams izdarīt, pirms jaundzimušais sasniedz septiņu dienu vecumu. Jādod bērnam vārds, jānoskuj zīdaiņa mati (jāaprēķina to aptuvenais svars zeltā vai sudrabā un jādod labdarībā), un jāupurē viena kaza vai aita (par zēnu būtu jāupurē divas). Tā arī mūsmājās septītajā dienā pēc Asmas dzimšanas ieradās kaziņa, kuru pagalmā upurējām. Kaziņas gaļu sadalījām trijās daļās: vienu - radiem un draugiem, otru - labdarībai, trešo - pašiem.
Tās pašas septītās dienas vakarā Uzers kopā ar tēti vairākas stundas braukāja apkārt pa pilsētu, dalot gaļu radiem un draugiem, klāt dodot mazu kastīti vietējo saldumu. Tā arī ir viena no pakistāniešu tradīcijām. Mājās pārbraucot, Uzers saldumu kastītes iznēsāja arī pa kaimiņu mājām, daloties ar viņiem jaunumos par savu mazo māsiņu. Vīrs savukārt bija izdalījis saldumus saviem darba biedriem jau vairākas dienas iepriekš.
Tā, uzņemot viesus un pildot tradīcijas, mūsmājās pagāja pirmās divas nedēļas kopā ar mazo Asmu.