Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) lēmums aizvadītajā nedēļā nesamazināt naftas ieguves apjomus, kā mēdz teikt, zināmos platuma grādos tika komentēts ar atvieglojuma nopūtu. Tās pamatā racionāli nevainojama secinājumu ķēde: ja apjomi nesamazinās, naftas cena nepaaugstināsies; ja tā - Krievijai būs mazāk naudas; ja tā - nebūs arī rocības agresīvai ārpolitikai.
Tā teorētiski vajadzētu būt, bet tā nebūs. Jo aprakstītās domu gaitas pamatā ir pieņēmums, ka kaimiņvalsts politiskā elite un sabiedrība kopumā, lai cik sevi uzkurinājusi ar fobijām un lieluma māniju, tomēr ir pietiekami pragmatiska, lai pieejamās naudas daudzums ietekmētu tās rīcību. Jo tā taču rīkotos «mēs». Maldi.
Kā cilvēks, kurš krievu kultūrā orientējas varbūt labāk nekā amerikāņu vai vācu kultūrā, kurš ar to aizraujas, nekad neesmu mūsu kaimiņvalsts cilvēku domāšanas veidam karinājis klāt kādus vērtējošus apzīmējumus («totalitāra» utt.), jo tas vienkārši ir neprofesionāli. Runa ir par to, ka šī pasaules uztvere arvien ir bijusi īpatna un, atļaušos apgalvot, šai nācijai nepiederīgajiem neizskaitļojama.
Putina rīcība esot neizprotama, iracionāla, neprognozējama utt. Lasi: ja Putina vietā būtu kāds cits, tad jau nu gan. Kā tad. Divi piemēri no atšķirīgiem laikmetiem un politiskajām sistēmām Krievijā.
Pieļauju, ka lasītājiem ir zināma 1967. gadā uzceltā 85 metrus augstā Mātes Dzimtenes figūra Volgogradā, kas veltīta padomju karavīriem - Staļingradas aizstāvjiem. 2010. gada pavasarī (tātad krietni pirms pašreizējā it kā masveida urrāpatriotisma viļņa) vietējā administrācija startēja ar priekšlikumu darīt šo tēlnieku izstrādājumu tuvāku jaunajai paaudzei. Veidojot multiplikācijas filmu, kurā Māte Dzimtene cīnītos ar citplanētiešiem un katram gadījumam arī Krievzemes kultūrai tik svešajiem pokemoniem.
Boļševiku režīma sekas? Diez vai. 1906. gadā daži sanākušās Krievijas domes deputāti centās 1905. gada revolūcijas noskaņās publiski paust un pamatot savas simpātijas zemniecībai, kas esot intuitīvi apveltīta ar taisnīguma un kopības (slavenais «sobornostj» jēdziens) izjūtu. Kā pierādījumu tam viens no deputātiem klāstīja, ka, jā, zemnieki gan nodedzinājuši muižu X, jā, sadauzījuši lupatās «kungiem» piederošās klavieres, bet - pēc tam godīgi savstarpēji sadalījuši klavieru taustiņus... Kā lai formulē... Redziet, vienai pasaules uztveres tradīcijai piederīgajiem būtiskāk liktos vispār neko nedemolēt un nesalauzt, savukārt citai svarīgāk, ka drupas tiek sadalītas pareizi. Abi piemēri aizgūti no pašas Krievijas informatīvās telpas, un neviens - ja neskaita dažus radošo profesiju pārstāvjus - tos un tiem līdzīgus nekomentē ar neizpratni vai vīpsnāšanu. Jo tie pilnīgi iekļaujas Krievijas normalitātē.
Atkārtoju - ir bezjēdzīgi te ķiķināt vai šausmināties. Šis atšķirīgais ir organiski saderīgs ar visu to, kas Krievijā un tās cilvēkos pievilcīgs. Un tā tas arī jāpieņem, nemēģinot prognozēt Krievijas rīcību atbilstoši saviem priekšstatiem, kas ir «loģiski» un kas nav. Tas nenozīmē attaisnot Kremļa ārpolitiku; tas nozīmē nemaldināt sevi.