Kaut arī premjers Valdis Dombrovskis valdības pirmo simt dienu būtiskāko sasniegumu saskata laikā pieņemtajā šā gada budžetā, kurš gan pēc gada vairs par to atcerēsies? Tā būs tikai epizode garajā un vienmuļajā valsts finanšu sakārtošanas darbā. Vēl jo mazāk to kāds atcerēsies nākamo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, kad netīkamās atmiņas par krīzi būs noglabātas dziļi tautas zemapziņā un Ļeņina baļķa nesēju būs saradies vairāk, nekā nepieciešams veselas kravas pārvietošanai. Politiķa darbs nav pateicīgs, budžeti nāk un iet. Taču ar nule publiskoto apņemšanos mainīt esošo kārtību, lai augstas amatpersonas Saeima ievēlē atklāti, Vienotībai ir iespēja veikt paliekošu izmaiņu mūsu politiskajā kultūrā.
Vienotības frakcija, uzskatot, ka Saeimas kārtības rullis paredz nesamērīgi daudz aizklātu balsojumu par valsts amatpersonām, ko deputāti nereti izmantojuši, lai slēptu savus motīvus, izstrādājusi grozījumus, ka Saeimai amatpersonas būs jāievēlē atklāti. Tajā skaitā tiesībsargs, valsts kontrolieris, tiesneši, SAB vadītājs, ģenerālprokurors, KNAB vadītājs, CVK vadītājs. Tomēr Vienotība rosina saglabāt Satversmē noteikto aizklāto balsojumu Valsts prezidenta, Satversmes tiesas tiesnešu un Saeimas prezidija locekļu gadījumā.
To, ka darbs nebūs viegls, liecina tūdaļ pat izskanējusī kritika no Saskaņas centra puses, kas pārmēru satraucies par deputātu sirdsapziņu. Taču tieši šādas izmaiņas amatpersonu izvēles un apstiprināšanas procesā ir tās, kas ceļ skarbajā pēcvēlēšanu ziemā pabalējušo Vienotības prestižu un atjauno vēlētāju ticību, ka viņu balsis nav izniekotas. Vienlaikus jāmudina Vienotību iet līdz galam atklātības maisa atvēršanā un mainīt ievēlēšanas kārtību arī Valsts prezidenta, Satversmes tiesas tiesnešu un Saeimas prezidija locekļu apstiprināšanā, jo slēptas politiskās spēles nebūtu pieļaujamas arī šajos gadījumos. Ejot uz visu banku atklātības jautājumā, Vienotība var tikai iegūt, jo vēlētāji to jau sen ir gaidījuši un arī pelnījuši.
Atklātības pretinieku atsaukšanās uz deputāta balsošanu pēc sirdsapziņas neiztur nekādu kritiku. Ne Satversmē, ne vēlēšanu likumos nekas nav minēts par sirdsapziņu, taču visiem zināms, ka mūsu parlamentārā iekārta balstās uz politiskajām partijām, ar kurām vēlētāji īsteno savu gribu caur simt tautas priekšstāvjiem. Ja pamatprincips būtu deputāta sirdsapziņa, nevajadzētu nedz partiju programmas, nedz priekšvēlēšanu diskusijas, jo atbilde uz visu būtu tikai viena un skaidra - sirdsapziņa. Pat ja mēs reizēm mēdzam vēlēt par skaistāko frizūru vai kaklasaiti, tomēr kopumā deputāti Saeimā pārstāv tikai savus vēlētājus, nevis savu mistisko sirdsapziņu. Un tikai vēlētāju priekšā viņiem arī atklāti jāatbild par ikkatru balsojumu.