Daudzi tūkstoši Aļaskas, Arizonas, Aiovas, Vašingtonas, Minesotas, Kalifornijas, Ziemeļdakotas, Montānas, Ziemeļkarolīnas, Viskonsinas un Oregonas iedzīvotāju pamanījušies šāda veida kredītus izmantot savā labā brīdī, kad ekonomiskā burbuļa plīšanas rezultātā viņi tika pavilkti zem ūdens jeb kad parādsaistības būtiski pārsniedza kredītā iegādātā mājokļa vērtību.
ASV veikti vairāki pētījumi, lai noskaidrotu, kurā brīdī «finansiālais slīkonis» pieņem lēmumu «nolikt atslēgas», pat ja viņa materiālais stāvoklis ir stabils un ļauj turpināt veikt ikmēneša kredītmaksājumus. Piemēram, ASV Federālo rezervju valdes pasūtītā pētījuma rezultāti liecina, ka vidējais kredītņēmējs «aiziet no hipotēkas», kad viņa parāda apjoms pārsniedz 60% no mājokļa vērtības. Astoņdesmit procentos gadījumu lēmums «aiziet no hipotēkas» bija balstīts uz ienākumu samazināšanos komplektā ar īpašuma vērtības kritumu, taču piektā daļa amerikāņu atkāpšanās ceļu izmanto, lai nepaliktu zaudētājos. Amerikas Baņķieru asociācijas pārstāve Sāra Grano apstiprina, ka minētajos štatos bankas īpašumā nonākušo mājokļu vērtība vairumā gadījumu ir būtiski mazāka nekā neatgūtā aizdevuma apmērs. Taču zaudējumus bankas kompensē ar citos štatos gūto peļņu.
Kļūdu dārgā cena
Pēc Amerikas universitātes profesora Alana Ličmena Dienai skaidrotā velkamas paralēles starp ASV un Latviju - arī ASV līdz 2009. gadam veidojās līdzīgs nekustamo īpašumu burbulis kā pie mums pirms dažiem gadiem: «Cenas kāpa debesīs, banku dāsnums un cilvēku iztēlotā savas materiālās labklājības līknes stabilā augšupeja veicināja to, ka daudzi steidzās atslēgt jauno mājokļu durvis ar hipotēkām, nesatraucoties, ka tās nāksies atmaksāt līdz sirmam vecumam. Taču pēc ekonomikas burbuļa plīšanas viņi attapās, ka kredītā iegādātā mājokļa vērtība kļuvusi daudzkārt mazāka par summu, kādu viņi joprojām ir parādā bankai.»
ASV nekustamo īpašumu konsultāciju aģentūras Zillow dati rāda, ka aptuveni 14 miljonu ASV iedzīvotāju parādsaistības pret bankām kopumā ir apmēram par triljonu dolāru vairāk, nekā izdotos iegūt, pārdodot visus viņu mājokļus esošajā nekustamo īpašumu tirgus situācijā. Arizonas štata universitātes profesora asistente Andra Genta, kura ir vairāku hipotekārās kreditēšanas jomas pētījumu autore, secinājusi, ka amerikāņi, kuri izmanto tiesības aiziet no hipotēkas, vairumā gadījumu nejūtas vainīgi banku priekšā: «Viņu galvenais arguments ir, ka baņķieri un nekustamo īpašumu speciālisti zināja, ka mājokļu cenas savulaik bijušas pārvērtētas, taču peļņas gūšanas azartā nemaz necentās atturēt cilvēkus no milzīgu kredītu ņemšanas šo īpašumu iegādei.»
Apzīmējums maldina
Vai bažas, ka līdzīgus gājienus varētu izspēlēt kredītņēmēji Latvijā, ir iemesls, kāpēc komercbanku sektors tik ļoti iebilst pret plānotajiem grozījumiem Maksātnespējas likumā, kas paredz, ka fiziskās personas pret nodrošinātajiem kreditoriem jeb bankām par savām saistībām būs atbildīgas tikai ķīlas vērtības apmērā? Vairāki banku eksperti Dienai norāda, ka Latvijā iecerētie grozījumi nav salīdzināmi ar to kārtību, kāda pastāv minētajos ASV štatos. Vēl vairāk - jomas pārzinātāji un juristi pārmet medijiem un Saeimas deputātiem sabiedrības maldināšanu, lietojot frāzi «nolikto atslēgu princips». ««Nolikto atslēgu» principa esamība Maksātnespējas likuma grozījumos ir ilūzija, kas radīta sabiedrībai. Ilūzijas radīšana ir bijusi izdevīga Saeimas deputātiem priekšvēlēšanu laikā,» izdevumā Jurista Vārds norāda a/s Reverta pārstāvis Rolands Neilands. Viņš izanalizējis 11. Saeimas sēžu debates un secinājis, ka «lielākā daļa Saeimas deputātu paši dzīvo ilūzijā, ka grozījumi satur «nolikto atslēgu» principu. Deputātiem ir ļoti vājas zināšanas par Latvijas civiltiesību sistēmu, nemaz nerunājot par tik specifisku jomu kā ASV kreditēšanas sistēma, kas ir pilnīgi atšķirīga no Latvijas kreditēšanas sistēmas pašos pamatu pamatos». Jāpiebilst, ka R. Neilanda pārstāvētais uzņēmums ir bijušās Parex bankas «slikto» aktīvu pārvaldītājs.
Vieglāk ir aizbēgt
Ieskicējot būtiskākās atšķirības starp ASV pastāvošo un Latvijā iecerēto kārtību, jāmin, ka mūsu valstī, lai aizietu no hipotēkas, cilvēkam tāpat kā iepriekš nāksies iziet fiziskās personas maksātnespējas procesu un ar viņa mantu rīkosies administrators. Pārdodot mājokli, tiktu dzēstas kredītsaistības pret banku, taču joprojām paliktu spēkā citas saistības, un, lai no tām atbrīvotos, parādniekam vienu divus gadus nāksies maksāt trešdaļu no saviem ienākumiem. Latvijas Kredītņēmēju apvienības pārstāvis Aivars Rudi norāda, ka šī nauda tiktu «brālīgi» sadalīta starp visiem nenodrošinātajiem kreditoriem un lauvas tiesa vairs netiktu komercbankām, kā tas bijis līdz šim. Otra svarīgākā atšķirība ir mājokļa pārdošanā - ASV tai nav jānotiek izsolē, turpretim Latvijā šis ir vienīgais maksātnespējas procesā pieļaujamais veids. «Tas nozīmē gan mazāku izsoles sākuma cenu, gan izsoles izmaksas un administratora atlīdzību, kas tiek segtas no izsoles ienākumiem. Rezultātā, pat ja mājokļa cena brīvajā tirgū ir vienāda ar kredīta atlikumu, kreditors var saņemt tikai 70-75% no aizdevuma,» skaidro Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāve Baiba Melnace un norāda, ka grozījumi Maksātnespējas likumā Latvijā neattiekšoties uz esošajiem kredītiem: «Šis princips, kas sabojā nākotnes kreditēšanu, neatrisina problēmas, ko radījusi pagātnes kreditēšana.»
Tas sagrauj 700 tūkstošu cilvēku cerības, ka iecerētie grozījumi varētu atbrīvot viņus no treknajos gados iegūto finansiālo saistību jūga. Latvijas Bankas dati liecina, ka pašreizējais kredītportfeļa atlikums ir vairāk nekā 17 miljardu eiro. 2009. gadā tas bija par 7,5 miljardiem eiro lielāks - šo summu Latvijas iedzīvotāji bankām atmaksājuši kopš krīzes sākuma. Jāpiebilst gan, ka daļa parāda atdota, pārdodot ķīlas un kredītā iegādātos īpašumus. A. Rudi atklāj, ka aptuveni 147 tūkstoši cilvēku pašlaik kavē savu saistību dzēšanu, līdz ar to viņu parāds soda procentu veidā palielinās ik dienu. «Emigrējušo iedzīvotāju vidū ir ļoti daudz tādu, kas vienkārši aizbēguši no saviem parādiem, zinot, ka mūsu tiesas no viņiem ārzemēs neko nevar piedzīt. Šiem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, jo jau ir zaudējuši visu, kas viņiem jebkad piederēs. Šī situācija nav izdevīga ne Latvijas ekonomikai, jo viņi nestrādā šeit un nemaksā nodokļus, ne arī bankām, kas tādējādi zaudē lielu naudu. Valdībai būtu jārod risinājums, lai daļu atbildības uzņemtos arī bankas un mūsu valstspiederīgie varētu atgriezties un novērst kļūdas, ko pirmskrīzes gados visi kopā bijām sastrādājuši.»