Kokneses vidusskola, kas, domājot par skolēnu veselīgas ēšanas paradumiem, viena no pirmajām Latvijā nolēma aizliegt skolas ēdnīcā un kafejnīcā tirgot čipsus, kokakolu un krāsainās limonādes, diemžēl palikusi ar garu degunu. Vienīgais, ko skolas ēdnīca saviem audzēkņiem var piedāvāt, ir svaigu dārzeņu salāti pusdienās. Pretēji _Skolas auglim_, kur 100 gramu porciju augļu vai dārzeņu visiem 1.-6. klašu audzēkņiem ik dienu piedāvā bez maksas, tas ir par maksu, ko ne katrs skolēns var atļauties.
Priecātos par vitamīniem
«Mums ir ap 500 audzēkņu, un puse no viņiem ir tie, kuriem liegta šī iespēja. Ne skolai, ne pašvaldībai nav tādu līdzekļu, lai mēs paši nodrošinātu šos bezmaksas augļus un dārzeņus. Un te ir jautājums, ko tad mēs ar šo programmu gribam atbalstīt - vietējos ražotājus vai tomēr to, lai visiem skolēniem ik dienu būtu pieejami šie augļi un dārzeņi? Nu tā iznāk - Maksimā mēs katru dienu varam nopirkt svaigus ābolus, bumbierus, burkānus, kāpostus, bet skolai piegādāt nevar,» rokas noplāta situācijas aizskartais skolas direktors un atgādina, ka primārais programmas uzdevums tomēr ir pilnveidot bērnu uzturu un attīstīt veselīgus ēšanas paradumus.
Kokneses vidusskolas ēdnīcā sastaptie bērni, kas paēduši pusdienas, pēdējo kabatas naudu vēl ir gatavi iztērēt sūkājamajām konfektēm un želejas tārpiņiem. Viņi atzīst, ka labprāt apēstu pa ābolam vai pagrauztu saldu burkānu, īpaši ziemā, kad šāda vitamīnu deva lieti noderētu. Taču tagad, kad sagribas kaut ko uzkost, ir jāizvēlas starp skolas ēdnīcā un kafejnīcā piedāvātajām bulciņām, saldējumu, šokolādi un konfektēm.
Cer uz lielāku atsaucību
Lauku atbalsta dienesta Tirgus kopējās organizācijas departamenta direktore Olga Ziņkovska stāsta, ka Latvijas augļkopji un dārzeņu audzētāji, piesakoties šai programmai, kopumā bijuši ļoti atsaucīgi, taču tiešām atzinuši, ka pagājušajā sezonā bijusi slikta raža, tāpēc nevar skolām piedāvāt tik, cik tās prasa, un ne tādā kvalitātē, kā gribētos. Iespējams, arī projekta īsais īstenošanas termiņš - divi mēneši - bijis viens no iemesliem, kāpēc piegādātāju atrast nav viegli. Piegādātājam ik dienas atbilstoši noteiktām prasībām būtu jāsagriež, jāsafasē un jāatved pārdesmit kilogramu augļu un dārzeņu salīdzinoši lielos attālumos. Piemēram, Aizkraukles apkaimē, kas nebūt nav tālā nomalē, bet gandrīz pašā Latvijas centrā, bezmaksas augļus un dārzeņus šī iemesla dēļ nesaņem trijās skolās. Taču pateikt precīzi, cik skolu, kas pieteikušās šai programmai, piegādātāju tā arī nespēja atrast, viņa pašlaik nevar, jo pieteikumus šim maksājumam iesniegs tikai februāra beigās, kad programma būs beigusies. «Tās ilgums bija atkarīgs no pieejamā finansējuma un pretendentu skaita,» saka O. Ziņkovska un cer, ka nākamajā gadā interese par to būs lielāka, jo šim mērķim pieprasīts divas reizes lielāks finansējums.
Piedāvājums - šaurs
Āboli, burkāni un kāposti ir galvenais, ko Latvijas audzētāji un pārstrādātāji piegādā skolām, kaut programmas sarakstā ir arī bumbieri, kolrābji, kāļi un lielogu dzērvenes. Uztura speciāliste Baiba Grīnberga bilst, ka pilns klāsts būtu ideāls piedāvājums, bet ar kāļiem un dzērvenēm skolēni tiek palutināti tikai dažās vietās Latvijā. Ir skolas, kur bērni vispār dabū grauzt tikai burkānus. Viņa norāda uz vēl kādu paradoksu - pilsētā veikalā var nopirkt kāļus un kolrābjus, bet laukos bieži vien bērni nemaz nezina, kā tie garšo.
SIA Bezdelīgas 2 īpašniece Ilze Filipsone, kura gādā par skolēnu ēdināšanu Pļaviņu novada ģimnāzijā un tās filiālē Odzienā un saistībā ar šo programmu organizē augļu un dārzeņu piegādi, stāsta, ka arī ilgi meklējusi audzētājus. Pēc āboliem brauc pakaļ paši, burkānus un kāpostus atved sarunātie piegādātāji. «Ir jau laba šī lieta, taču problēma tā, ka vietējie audzētāji patiesībā neko daudz nevar piedāvāt. Piemēram, bumbierus, ko ļoti gribējām, nedabūjām, jo pērn tiem bija slikta raža. Kāļus un kolrābjus reti kurš audzē tādos apjomos, lai varētu šādā projektā piedalīties.»
Pagaidām pārmaiņu nav
I. Filipsone norāda arī uz medaļas otru pusi - nu cik ilgi ēdīsi vienu un to pašu, pat lielākais kārums ar laiku apnīk, tā arī bērniem ar augļiem. Sākumā viņi priecājušies, ka kaut ko var dabūt par velti, bet tagad ir sāpīgi skatīties, ka skolā šur tur mētājas iekosti āboli, varbūt tāpēc ir labi, ka programma darbojas tikai divus mēnešus, jo grūti pateikt, kas būtu tālāk. Kaut gan uztura speciālisti uzsver, ka projekta galveno mērķi - mainīt bērnu ēšanas paradumus - iespējams sasniegt tikai ilgākā laika periodā, nevis divu mēnešu laikā. «Tagad martā veiks aptauju, kā pēc šīs programmas mainījušies bērnu ēšanas paradumi. Varu uzreiz teikt, ka nekā. Ja vienlaikus mainīs skolu ēdnīcu pusdienu piedāvājumu, kur dārzeņu salātu vietā kā piedeva otrajam ēdienam biežāk ir marinēts gurķis, un būs pietiekami daudz izglītojošo pasākumu, tad varbūt varam uz kaut ko cerēt,» piebilst Baiba Grīnberga.