Nedēļas sākumā parādījās ziņa, ka šā gada 26. februārī sabiedrības iniciatīvu portālā Manabalss.lv sākta parakstu vākšana ar mērķi panākt, lai Latvija de iure atzītu Palestīnas valsti. Neatkarīgi no tā, ar ko parakstu vākšana beigsies, un arī no tā, ko katrs no mums par šo tēmu domājam (ja domājam...), pats mēģinājums izvirzīt jautājumu publisku debašu laukā ir pareizs. Tikpat droši ir tas, ka konkrētā jautājuma apspriešana ir varena iespēja demonstrēt savas fobijas un neizglītotību - izkliedzot kaut kādas glupības par ebrejiem vai palestīniešiem.
Negrasos, kā mūsdienās saka, pozicionēties - komentāra apmērs neļauj pilnvērtīgi atspoguļot šīs tēmas dažādos aspektus. Šo rindu mērķis - paturot prātā tēzi par tēmu kā iemeslu aprobežotiem komentāriem - ir minēt divas lietas, kas subjektīvi liekas simpātiskas abās pretējās «nometnēs».
Ebreji. Tie, kuri interesējas par Izraēlu, zina, cik daudzšķautņaina ir Izraēlas ebreju mūsdienu sabiedrība - sākot ar ļaudīm, kuri savas reliģiskās pārliecības dēļ šo valsti kā laicīgu veidojumu paši vērtē negatīvi, beidzot, protams, ar ļaudīm, kuri ebreju apdzīvotās teritorijas vēlas paplašināt vēl vairāk. Nacionālisti, kosmopolīti, kreisie, labējie. Visas šīs grupas debatē, strīdas, un brīžam liekas, ka tām nav nekā kopīga. Bet - par spīti tam visam, šajā tautā ir dzīvs veselīgais pamats, kodols, kas visas grupas vedina tomēr apzināties sevi kā tautu. Pilsonis X var pilnīgi atbalstīt palestīniešu tiesības uz savu valsti un attiecīgi vai ik dienu saķildoties ar pilsoni Y, kurš ir pretējās domās, tomēr šis X nekad neaizmirst, ka viņš ir ebrejs un ka, viņaprāt, pilnīgi nepareizi domājošais Y arī ir ebrejs. Tādēļ šī tauta ir un būs. Tai ir saglabājušies pareizie instinkti - kaut instinktīvā līmenī nojaust, kurā brīdī pašdestrukcija ir jāpārtrauc. Mēs varam sacensties muļķības demonstrēšanā ar anekdotēm un nicīgām piezīmēm, bet būtu ārkārtīgi noderīgi, ja šo kopības apziņu mēs no ebrejiem mācītos.
Palestīnieši. Kā jau karā - nav vairījušies lietot vardarbību. Tas nav simpātiski, bet ne man tiesāt, turklāt ir būtiska nianse. Lai cik sarūgtināti, naida pārpilni, gatavi ķerties pie vardarbīgām metodēm palestīnieši būtu, tas faktiski ir palicis viņu un Izraēlas attiecību ietvaros. Viņi ir spējuši savu sāpi un negatīvo enerģiju neizšļākt ārpus konflikta. T. s. musulmaņu teroristu grupās redzam dažādu nāciju pārstāvjus, bet palestīniešu salīdzinoši maz, jo viņi vēlas cīnīties savā frontē, nevis, kā saka, atriebties visai pasaulei. Un, lai gan noliegums per se nav laba lieta, saglabāt šajā noliegumā fokusu nav maz. Mums, šķiet, dažkārt šādas spējas pietrūkst.