Jāsāk ar to, ko bankas dara, - katru gadu bankas sūta vairāk nekā desmit tūkstošu ziņojumu Kontroles dienestam un šogad no 1. aprīļa tos pašus ziņojumus paralēli sūta arī Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Loģiski būtu, ja kādai valsts institūcijai informācija jau iesniegta, tā pati informācija nebūtu atkārtoti jāiesniedz vēl kādai citai valsts institūcijai. Tomēr valsts uzskata, ka efektivitāte pieaugtu, ja bankas tos ziņojumus, kas attiecas uz risku par nodokļu nemaksāšanu un līdzīgām problēmām nodokļu sfērā, sūtītu arī VID.
Svarīgi ir tas, kā valsts sektors spēs šo informāciju apstrādāt un kā pratīs izmantot situācijas analīzei. Neraugoties uz ievērojamo skaitu ziņojumu, kas iesniegti Kontroles dienestā, iesākto lietu daudzums ir tikai daži desmiti gadā. Iespējams, iesniedzot ziņojumus paralēli VID, būs lielāka efektivitāte, turklāt arī no prevencijas viedokļa.
Mēs jau daudz un ilgstoši esam runājuši par visa veida caurskatāmību. Jāteic, arī globālā mērogā patlaban bankas ievieš visdažādākos ziņošanas mehānismus. Valstis gatavojas automātiski apmainīties ar informāciju par attiecīgo valstu pilsoņiem saistībā ar to, kāda veida nodokļu maksājumi tiek veikti. Arī bankas iesniegs noteiktu informācijas apjomu. Pirmā bezdelīga bija līgums starp Latviju un ASV par apmainīšanos ar informāciju, kas saistīta ar nodokļu maksājumu izpildi un vēl cita veida informāciju. Sekojoša ir globāla standarta ieviešana Eiropā par starpvalstu līmeņa automātisku apmainīšanos ar informāciju, ko apkopo nodokļu administrācijas. Plānots, ka standarts būs spēkā no 2017.-2018. gada.
Automātiskā informācijas apmaiņa notiks Eiropas Savienības iekšienē?
Standarts ir globāls, principā visām OECD valstīm to vajadzētu īstenot. Pirms vairākiem gadiem tika panākta gan G-7, gan G-20 valstu vadītāju savstarpējā vienošanās, ka, ņemot vērā starptautisko transakciju ātruma palielināšanos un kapitāla plūsmas pieaugumu, jāveido starptautiska caurskatāmāka nodokļu administrēšanas vide, kurā ikvienas valsts rezidenti tiktu pakļauti starptautiskas nodokļu administrācijas uzraudzībai. Praktiski tas nozīmē, ka bankām aizvien lielākos apjomos būs jāgatavo informācija iesniegšanai valsts sektorā.
Tādā veidā tiks mazināta ēnu ekonomika?
Lai būtiski mazinātos ēnu ekonomika Latvijā, svarīgi, lai valsts ne tikai prasītu informāciju no privātā sektora, bet arī sniegtu privātajam sektoram valsts rīcībā esošo informāciju. Augstu tiek vērtēta kredītbiroju sistēmas ieviešana, ko Igaunija īstenoja jau pirms gadiem piecpadsmit, bet Latvija reāli - pavisam nesen. Kāpēc gan nevarētu ieviest mehānismu, ka valsts sektors automātiski sniedz kredītbirojiem informāciju par nodokļu nemaksātājiem? Tā veidotos nodokļu maksātāja riska profils vidējā termiņā.
Respektīvi, VID un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai dati par nemaksātājiem būtu jāsniedz kredītbiroju sistēmai?
Jā, tieši tā. Ēnu ekonomikas apkarošana jau neizpaužas tikai bargākos likumos, bet arī daudz efektīvākā un ātrākā valsts un privātā sektora sadarbībā, lai veicinātu kopējo tiesisko noteiktību.
Runājot par aizdomīgo darījumu konstatēšanu un ziņošanu par tiem, vai bankām pietiek kapacitātes - gan laika, gan intelektuālo resursu ziņā - novērtēt visus aizdomīgos darījumus, par kuriem jāziņo?
Lietderīgi būtu, ja valsts sektors reaģētu uz tiem negodīgajiem darījumiem, kas banku ziņojumos pamanāmi, un padarītu negodīgo rīcību par sodāmu rīcību. Nav jau būtiski, vai bankas Kontroles dienestam iesniedz 17 000 ziņojumu vai 19 000 ziņojumu. Ēnu ekonomika radikāli mazināsies tad, kad sabiedrība redzēs, ka negodīga rīcība noved pie atbilstoši smagām sekām. Tāpēc daudz svarīgāk ir saprast, vai valsts pusē ir pietiekami daudz resursu un spēka apstrādāt un izvērtēt valsts iestāžu rīcībā jau esošo informāciju un sodāmo rīcību aizvest līdz tiesas zālei. Valsts sektoram ar banku sektora un kopumā ar privātā sektora palīdzību tieši uz to, lai likumpārkāpēji tiek sodīti, visvairāk vajadzētu koncentrēties.
Paši banku sektora pārstāvji gan norādījuši, ka intelektuālo resursu, ar kuru palīdzību novērtēt darījumu aizdomīgumu, nav pārāk daudz, jo konstatēt aizdomīgu darījumu tomēr nav tas pats, kas bankas filiālē no klientiem pieņemt samaksu par komunālajiem maksājumiem.
Darījumu aizdomīguma konstatēšanu nodrošina galvenokārt sistēmiski risinājumi. Praktiski tas nozīmē, ka informācijas tehnoloģiju (IT) instrumenti jau vērtē darījumus un analizē virzīt vai nevirzīt kādu darījumu tālāk. Protams, ir gadījumi, kad svarīgs izrādās cilvēciskais faktors, kad iesaistīti dažādu līmeņu bankas darbinieki, kuru uzdevums ir izvērtēt situāciju. Te jāatceras vispārzināma tendence - darba devējs parasti grib, lai par mazu algu pie viņa strādā ļoti gudri cilvēki, kuri turklāt visus darbus izdara perfekti. Tomēr darba devējiem vienmēr būs jābalansē, samērojot to, cik daudz naudas viņš vēlas ieguldīt, ar to, kādu kvalitāti par šo naudu var saņemt.
Tātad nedrīkst pārspīlēti taupīt?
Jā. Pēdējā laikā gan izmaksas, kas bankās tiek veltītas naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanai, ievērojami pieaug. Piemēram, Latvijā kopš 2014. gada apmācībā ieguldīto resursu skaits un apmācīto cilvēku daudzums ir trīskāršojies. Arī IT jomā bankas katru gadu iegulda aizvien lielākas naudas summas.
Turklāt pēdējā laikā banku sektorā tiek ieviesti aizvien jauni risinājumi, kas vērsti uz to, lai bankas varētu savlaicīgi saprast, kas ir tās klients. Caurskatāma, saprotama finanšu sektora izveidošana ir vienīgais ceļš, kas vispār var nodrošināt finanšu sektora nākotni. Šveice jau pirms daudziem gadiem saprata, ka tās finanšu sektoram vajadzīga jauna stratēģija, kas vairs nebāzētos uz to, ka šīs valsts finanšu sektors ir pasaulē visnoslēpumainākais finanšu sektors, bet gan uz to, ka ir profesionālākais un klientam saprotamākais finanšu sektors. Ja Latvijas banku sektors vēlas apkalpot gan pašmāju, gan ārvalstu klientus, nav cita varianta, kā tikai iet to pašu ceļu, kas paredz caurskatāmību, zināšanas, profesionalitāti un labu reputāciju.
Ja kādai bankai tiek adresēti pārmetumi par nepietiekamu modrību negodīgu darījumu pamanīšanā un novēršanā, tātad nav nostrādājusi sistēma?
Svarīga ir sistēma, piemērošana un resursi, kas tai tiek veltīti. Latviju ārējais regulējums mudinājis virzīties uz to, lai stiprinātu valsts iestāžu un banku sektora uzraudzību pār noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku novēršanu, bet nevar noliegt, ka reālā darbība un resursu novirzīšana šim mērķim gan varēja būt daudz aktīvāka. Patlaban ir aktuāls ļoti konkrēts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas uzstādījums bankām daudz rūpīgāk un nopietnāk strādāt pie tā, lai tiktu ieviesta politika «Zini savu klientu». Tas ir svarīgi tāpēc, ka milzīgais ātrums, ar kādu notiek transakcijas, un šodienas globālā ekonomika vairs neļauj kvalitatīvi samazināt risku, reaģējot pēc tam, kad problemātiskā situācija jau radusies. Reaģēt tikai tad, kad problēmsituācija radusies, mūsdienās ir par vēlu. Banku sektoram jāspēj risku ieraudzīt, jau pirmoreiz sastopoties ar potenciālo klientu, un, ja potenciālais klients ir pārāk riskants, ar šo personu vienkārši nevajag sadarboties.
Vairs neder standarts: «Uzskatām, ka klients ir labs tik ilgi, kamēr neieraugām sliktu klienta rīcību.» Tas ir novecojis! Šodien starptautiski atzīts standarts ir: «Zini savu klientu! Iepazīsti potenciālo klientu, pirms viņam ļauj bankā veikt darījumu!»
Nesen Dienai Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Putra norādīja, ka Latvijā neiekasētā PVN plaisa ir aptuveni 750 miljonu. Ko bankām vajadzētu darīt, lai sekmētu PVN iekasēšanu un PVN karuseļshēmu atklāšanu?
Tā kā nosacījums, ka bankām informācija par aizdomīgiem darījumiem jāsniedz ne tikai Kontroles dienestam, bet arī VID, ieviests nesen, jāpagaida apmēram gads, un tad jāvērtē, vai un kādi ieguvumi no informācijas sniegšanas VID radušies. Valstij un privātajam sektoram jāspēj apmainīties ar informāciju, jo tikai tā var novērst PVN karuseļshēmas un citas krāpnieciskās darbības nodokļu jomā. Būtu ļoti vērtīgi strādāt pie publiski lietojamiem sarakstiem, kuros būtu ietverti visi uzņēmumi, kas slēgti kā PVN karuseļshēmas realizējuši uzņēmumi, sarakstā būtu jāietver arī šo uzņēmumu īpašnieku un valdes amatpersonu vārdi. Šo informāciju banku sektorā varētu iekļaut kā riska elementu, lai mēs nākotnē savilktu aizvien ciešāku cilpu ap tiem, kas PVN karuseļshēmas īsteno atkal, atkal un atkal.
Jāņem arī vērā - jo globālāks bizness, jo augstāki riski. Ja Latvija vēlas konkurēt globālajā biznesā, gan valsts iestādēm, gan banku sektoram jāiegulda daudz vairāk resursu risku samazināšanā.
Ir viedoklis, ka Latvijā liela uzmanība tiek pievērsta bankām, kuras strādā ar klientiem no nerezidentu vidus, bet daudz mazāk uzmanības tiek pievērsts tam, cik rūpīgi savus klientus izvērtē un uzrauga bankas, kuras strādā rezidentu sektorā. Jūsu komentārs?
Es uzskatu, ka labāk pazīt savus klientus jāmācās pilnīgi visām komercbankām un arī resursi filozofijas «Zini savu klientu» apguvē un īstenošanā jāinvestē pilnīgi visām komercbankām, kuras strādā Latvijā. Iespējams, dažām bankām, kuras strādā ar vietējiem klientiem, potenciālo un esošo klientu izvērtēšanā un darījumu uzraudzībā jāveic daudz lielāki ieguldījumi nekā bankām, kuras orientējas uz nerezidentu sektoru un rūpīgu klientu pārbaudi veikušas jau daudzus gadus. Patlaban gan lokālā, gan globālā mērogā jābūt identiskai spējai identificēt riskus.