To, kā klājas tautsaimniecībai tādos kapitālisma apstākļos, kādos mēs dzīvojam, nosaka naudas apjoms tirgū. Diemžēl kopš 2008. gada finansējuma apjoms, kas pieejams ne tikai nekustamā īpašuma segmentam, bet tirgum kopumā, katru mēnesi samazinās. Šādos apstākļos saprātīgs risinājums būtu veicināt naudas ienākšanu tirgū. TUA ir viens no naudas iegūšanas veidiem, un jāatceras, ka TUA programma tika rosināta tādēļ, ka Latvijas ekonomikai draudēja ilgstoša recesija. Patlaban mēs - Latvijas sabiedrība - saasināti uztveram TUA jautājumu, bet, ja manā rīcībā esošā informācija ir pareiza, tad Latvijas Republika izsniegusi apmēram 80 tūkstošu uzturēšanās atļauju un no tām tikai aptuveni 15 tūkstošu ir tādas, pret kurām mūsu ekonomika saņēmusi kaut kādu materiālo labumu. Tomēr nevar noliegt, pagaidām TUA programma ir gandrīz vienīgā, kura Latvijai tiešām ienes reālas investīcijas. Jāuzver gan, ka TUA programma vērtējama kā īstermiņa instruments. Noteikti jāizmanto vēl daudzi dažādi investīciju iegūšanas mehānismi.
Ja bankas spītīgi atsakās kreditēt tautsaimniecību, maz ticams, ka TUA programma varētu būt risinājums naudas trūkuma problēmai. Turklāt vispār neviens ārvalstnieks neieguldīs savu naudu Latvijā, ja viņam būs radies iespaids, ka te valda depresija un panīkums. Ārvalstu investori sagaida, ka Latvijas ekonomika attīstīsies un ka viņu ieguldījums nevis pazudīs, bet gan palielināsies. Ja politiķi un baņķieri jēgpilni diskutētu, kā veicināt to, lai nekustamo īpašumu tirgus kļūtu stabils, tas būtu daudz lielāks ieguvums Latvijas ekonomikai nekā strīdi par TUA piešķiršanas noteikumiem.
Domāju, ka dažu cilvēku izteikumi pret TUA programmu vairāk saistīti ar bažām par pašu ietekmes zaudēšanu, nevis citiem apsvērumiem. Cilvēkiem, kuri tikuši pie naudas apsaimniekošanas, piemēram, no Eiropas Savienības struktūrfondu apguves, iestājas panika jau no tādas domas vien, ka Latvijā parādās turīgi, veiksmīgi cilvēki no ārvalstīm - pat neņemot vērā, tieši no kurienes.
Sacījāt, ka bankas atsakās kreditēt tautsaimniecību. Iemesls ir krīzes radītā piesardzība?
Nesen dzirdēju, ka Kijevā notiek politiķu un ierēdniecības lustrācija - sabiedrība mēģina izvērtēt, vai ierēdņi un politiķi bijuši uzticīgi Ukrainas neatkarības idejai, vai viņu rīcība saskanējusi ar vārdos pausto patriotismu. Savukārt Latvijas sabiedrība pēc tā, kas notika periodā no 2006. līdz 2010. gadam, lustrāciju nav rosinājusi, neviens atbildību par notikušo nav analizējis, neviens nav uzkāpis tribīnē un pateicis, ka viņa rīcības, neapdomības vai nerīkošanās dēļ Latvijas tautsaimniecība iebrauca purvā, no kura mēs vēl neesam tikuši laukā.
Konflikts, kas patlaban norisinās starp baņķieru lobiju un politiķiem, nav nekas cits kā Latvijas pārciestās ekonomiskās krīzes sekas. Patlaban vērojams cīniņš par to, kam uzlikt lielāko daļu riska par to, ka aktīvu vērtība varētu samazināties arī turpmāk. Šobrīd atbildība tiek virzīta vienpusēji.
Runājat par nolikto atslēgu principa ieviešanu ar normatīvo dokumentu palīdzību?
Nolikto atslēgu princips, ko neviens vien nekustamo īpašumu nozares pārstāvis un arī neviens vien politiķis piesauca 2006. gadā, kad aktīvu vērtība kāpa par 80%, diemžēl tika aktualizēts astoņus gadus vēlāk. Nekustamo īpašumu tirgus patlaban ir gandrīz beigts, darījumu skaits ir neliels, bet šāds instruments tirgus atdzimšanai nepalīdz, tieši pretēji.
Ja pirms astoņiem gadiem ieviestu nolikto atslēgu principu, tas būtu mazinājis krīzes un tās seku smagumu?
Pirms astoņiem gadiem būtu noderējis ikviens mehānisms, kurš atvēsinātu tirgu un novērstu to, ka aktīvu vērtība nepamatoti īsā laikā ārprātīgā līmenī paaugstinās, turklāt ārkārtīgi liels skaits cilvēku uzņemas finansiālās saistības, kuras ilgtermiņā nevar pildīt. Turklāt ne likumdošana, respektīvi, normatīvie dokumenti, ne mūsu pieredze, ne valsts finansiālie resursi nebija gatavi tādam pavērsienam. Par to liecina arī pašreizējās debates, jo tā vietā, lai vienotos, ka strādās pie tā, lai attīstītu tautsaimniecību un nodrošinātu darbu daudziem desmitiem tūkstošiem cilvēku, kuri saistīti ar nekustamā īpašuma nozari, notiek cīniņš, vai nākamajā gadā nozares apjomu samazināsim par pusi, par trešdaļu, vai iztikt tikai ar savstarpēju pabiedēšanu.
Atskatoties pagātnē, galvenā atbildība par to, ka strauji pieauga un pēc tam tikpat strauji krita nekustamā īpašuma vērtība un ka cilvēki uzņēmās finansiālās saistības, kuras nevar pildīt, jūsuprāt, ir bankām?
Labs jautājums. Ja bankas iepriekš netiktu glābtas par nodokļu maksātāju naudu, tad varētu diskutēt, kā atbildība tā ir. Ja bankas būtu pašpietiekamas un būtu tāda banku apdrošināšanas sistēma, kas nodrošinātu to, ka banku grūtības nerada draudus nodokļu maksātāju maciņam, tad varētu teikt - lai bankas uzņemas riskus. Diemžēl Latvijā sistēma veidota tā, ka beigās par visu tāpat samaksā nodokļu maksātāji, tāpēc atbildība jāizjūt arī varas pārstāvjiem.
Mēs tagad šausmināmies par Latvijas politiķu augstprātību, bet tolaik - pirms ekonomiskās krīzes - mūsu valsts politiķu izturēšanās bija daudzkārt augstprātīgāka un pašu nekļūdīguma apziņa - spēcīgāka. Es ceru, ka nevienam vien no viņiem tagad ir neērti par lēmumiem, kas savulaik pieņemti, vai - tieši pretēji - nav pieņemti, lai gan vajadzēja.
Kā nekustamā īpašuma nozari 2015. gadā varētu ietekmēt nolikto atslēgu principa piemērošanas aktualizēšana?
Es būtu ļoti priecīgs, ja mēs nolikto atslēgu principu novietotu kaut kur malā un domātu nevis par to, kā vājo tirgu vēl jo vairāk novājināt, bet gan par to, kāds finansējuma apjoms būtu nepieciešams nekustamo īpašumu nozarei, lai darbavietas, kas saistītas ar šo nozari, kļūtu stabilākas, lai uzņēmēji, kuriem tagad ir grūtības samaksāt nodokļus, varētu domāt par biznesa attīstību. Nolikto atslēgu princips noteikti nav tas jautājums, par ko tagad vajadzētu diskutēt. Protams, ir absurds, ka jauna ģimene, kurai nepieciešams mājoklis, patlaban drīzāk var iedzīvoties problēmās, nevis saņemt hipotekāro kredītu ar atvieglotiem nosacījumiem, lai būtu motivēta strādāt un veidot dzīvi Latvijā, nevis pārcelties uz dzīvi ārzemēs. Tomēr nolikto atslēgu princips neko neatrisinās.
ASV, piemēram, ir nerakstīta vienošanās starp politiķiem un mājsaimniecībām, ka ikkatra nākamā paaudze, saņemot no iepriekšējās paaudzes nekustamo īpašumu, ir pārliecināta, ka šī nekustamā īpašuma vērtība tikai augusi. Šāda vienošanās veicina to, ka cilvēki droši iegulda naudu nekustamajā īpašumā un aizņemas naudu nekustamā īpašuma iegādei. Līdzīga situācija ir arī daudzās Eiropas valstīs - tur vērojama pārliecība, ka nekustamā īpašuma, par kuru ģimene ik mēnesi maksā hipotekāro kredītu, vērtība aizvien palielinās. Savukārt Latvijā izveidojusies situācija, ka nekustamais īpašums laika gaitā kļūst nevis vērtīgāks, bet - tieši pretēji - mazvērtīgāks.
Iemesls tam, ka mūsu politiķiem ar banku pārstāvjiem grūti panākt vienošanos, varētu būt saistīts ar to, ka Latvijā strādājošo banku mātesuzņēmumi ir ārvalstīs un intereses - starptautiska mēroga?
Protams, ka tādai mazai, caurspīdīgai ekonomikai, kāda ir Latvijas ekonomika, grūti būt pievilcīgai vērienīgu, globāla mēroga banku pārstāvju skatījumā. Tomēr nesen Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers parādīja virzienu, kā ar salīdzinoši nelielu naudas summu garantiju fondā var attīstīt milzīgu investīciju programmu, un tas ir ļoti labs piemērs. Es būtu ļoti priecīgs, ja Latvijas politiķu vidū atrastos kāds cilvēks, kurš arī mūsu valstī iniciētu līdzīgas programmas izveidošanu.