Bailes no imigrantiem nav tikai Latvijas iedzīvotāju vairākuma netikums. Jā, tie, kas mēdz citus lamāt par nacistiem vai vēl sazin kā, paši ir mazākumā. Nupat publicētie Latvijas faktu pētījuma dati uzrāda visai skaidri, ka Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstu bēgļu uzņemšanu mūsu valstī neatbalsta vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju. Gan latvieši, gan cittautieši. Neatkarīgi arī no tā, par kuru partiju balsotu vēlēšanās. Taču ne mazāks satraukums par to, kas sagaidāms jaunajā situācijā un cik jūtamas būs iedzīvotāju sastāva pārmaiņas, vērojams arī citur Eiropā. Septembra sākumā starptautiskos ziņu portālos bija lasāms, ka no visām Eiropas valstīm tikai Zviedrijā vairākums iedzīvotāju pozitīvi uztver imigrāciju no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības.
Ziņas par masveida un šķietami nebeidzamo imigrantu pieplūdumu rada emocionālu diskomfortu. Ja runa būtu tikai par kara bēgļiem, uz ko imigrantu uzņemšanas aizstāvji visu laiku liek akcentu, tā būtu cita situācija. Taču šobrīd Eiropa ir spiesta uzņemt arī labākos apstākļos (tostarp uz citu rēķina) dzīvot gribošos. Pirmos no otriem atšķirt ir teju vai neiespējami - ej nu savāc par visiem pierādījumus. Tad nu saprotams, ka vietējo iedzīvotāju satraukuma pamatā ir visai loģiska apsvērumu virkne: ja iebraucēji negribēs strādāt - slogs nodokļu maksātājiem; ja iekļausies darba tirgū - konkurenti; ja izglītoti un uzņēmīgi - ātri uzkundzēsies pār vietējiem, kļūstot par priekšniekiem, darba devējiem, kas lielai daļai sabiedrības var šķist pazemojoši. Bažas arī par to, ka, tik lielā skaitā iebraucot, neintegrēsies.
Ja politiķi uz šo procesu spētu raudzīties objektīvi - vadītu izmitināšanu, integrēšanu, skaidrotu sabiedrībai, cik minimāli ir iespējamo apdraudējumu riski, panāktu daļas iebraucēju atgriešanos un efektīvi novērstu arī turpmākās imigrācijas cēloņus -, mēs varētu šo situāciju uztvert kā pārejošu problēmu. Taču dzīvē viss ir otrādi - politiskajā retorikā dominē ar sekām, nevis cēloņiem saistītas emocijas; bailes tiek pat speciāli uzkurinātas, jo lielai daļai partiju (ne tikai Latvijā - visā Eiropā) tā ir iespēja mobilizēt citkārt politiski apātiskos vēlētājus. Pie kā tas novedīs, šonedēļ ļoti precīzi definēja Eiropas Komisijas viceprezidents Franss Timermanss - ja imigrācijas krīze Eiropā netiks pienācīgi atrisināta, visā kontinentā spēkā var pieaugt labējā spārna ekstrēmisms.
Mēs - Baltijas valstis - gan šajā spēlē esam malējie. Pagaidām zemā dzīves līmeņa dēļ migrantu plūsmas šurp ceļot varētu vien piespiedu kārtā vai tranzītā. Lielākās problēmas briest Eiropas turīgākajās valstīs. Tas gan mums vājš mierinājums.