Daudzi no strīdiem un skaļajiem paziņojumiem publiskajā telpā būtu izpalikuši, ja politisku lēmumu pieņēmēji lielāku uzmanību pievērstu konkrētu sasniedzamo mērķu, kopīgo ieguvumu definēšanai, lemjot par budžeta līdzekļu piešķiršanu tai vai citai jomai. Daži piemēri teiktā ilustrācijai.
Nu jau vairākus mēnešus nerimst kaislības par to, vai būtu pieļaujams, ka veselības jomā trūkstošos līdzekļus ņem no sociālā budžeta. Situāciju sarežģī fakts, ka veselības un labklājības jomas «kūrē» gan vienā koalīcijā esošu, tomēr konkurējošu partiju pārstāvji - katrs ieinteresēts savas jomas veiksmes stāstā, nav gatavs pat centu no savā pārraudzībā esošās saimniecības budžeta atvēlēt otram. Politiskā greizsirdība ir tā, kas liedz saskatīt iespējas gūt labumu visiem no minētās budžeta pārdales. Skaidrs, ka gados vecāku cilvēku veselības uzturēšana prasa lielākus finansiālus ieguldījumus. Atvēlot nelielu daļu no sociālā budžeta veselībai, tieši pensionāri un pirmspensijas vecuma cilvēki būtu lielākie ieguvēji, jo uzlabotos ārstniecības pakalpojumu pieejamība un līdz ar to pagarinātos viņu veselīgas dzīves ilgums. Bet tāds taču var būt gan veselības, gan labklājības ministra lielais mērķis, vai ne?
Atšķirībā no Skandināvijas valstu galvaspilsētām, kuras nākotnes transporta politiku nodefinēja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados, Rīga, tiecoties izdabāt visiem satiksmes dalībniekiem vienlaikus, problēmas nevis risina, bet gan uzkrāj. Programmatiskajos dokumentos skaidri nodefinēts, ka satiksmē prioritāte ir gājējiem un riteņbraucējiem, tad sabiedriskajam transportam, bet personiskais transports šajā rindā ir pēdējā vietā. Dzīvē diemžēl viss ir otrādi, par to liecina tendences paplašināt brauktuves, nesteigties ar velojoslu tīkla izveidi centra ielās. Spilgts piemērs teiktajam - ieilgušie strīdi par Čaka/Marijas ielas pārbūvi, ko pašvaldība iecerējusi kā automaģistrāli, kaut faktiski to sen laiks padarīt draudzīgāku cilvēkiem. Kā teikts, politika gan nodefinēta, bet netiek realizēta.
Cita situācija veidojas saistībā ar CSDD 7,84 miljonus eiro vērto projektu par elektrotransportlīdzekļu uzlādes infrastruktūras izbūvi Latvijā. Jau manīts, ka tik lielas naudas ieguldīšana 218 uzlādes stacijās daļā sabiedrības raisa neizpratni. Jo īpaši, ja ņem vērā, ka šobrīd Latvijā reģistrēti vien mazliet vairāk nekā pāris simtu elektroauto. Te pietrūkst skaidra politiska vēstījuma par sabiedrisko labumu no nozares ministra puses. Proti, ka tās ir investīcijas radikāli lētākā transportā, kas vairākumam autobraucēju būs pieejamas jau visai drīzā nākotnē. Tas ir teikts, bet, šķiet, pārāk klusu un reti.