Jāpiekrīt KNAB priekšniekam Normundam Vilnītim, ka neaizstājamu cilvēku nav. To, ka dzīve valstī un tās institūcijās neapstājas pat pēc traģiskiem notikumiem, apliecina Polijas spēja atgūties un turpināt iesākto. Kas gan salīdzinājumā ar to ir vadītāja vai pāris viņa vietnieku nomaiņa vienā nelielā Latvijas iestādē - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB)? Tomēr Vilnīša kungam ir izteikta misijas un nepadarīta darba apziņa, kas viņu padara teju vai neaizstājamu cīņā ar korupciju.
KNAB vadītājs uzstāj, ka amats jāatstāj nevis viņam, bet visiem, kas nevēlas strādāt ar viņu kopā, - vietniekiem un citiem darbiniekiem. Tā kā parlaments kopumā nešķiet ieinteresēts nopietnā pretdarbībā korupcijai, tad biroja vadītāja vēlme beigu beigās var arī piepildīties. Tikai tad uz viņa sirdsapziņas gulsies un jo īpaši no viņa tiks gaidīts taustāms rezultāts - reāli panākumi cīņā ar tiem, kas izmanto valsts vai pašvaldību amatus (visaugstākajā līmenī) sava labuma gūšanai.
Bet vai kolektīvā un sabiedrībā dominējošo uztveri par priekšnieku kā papīru bīdītāju var mainīt ar izmisīgu deklarēšanu, kurš te - saskaņā ar likumu - ir galvenais? Tā vietā nāktos uzskatāmi pierādīt padotajiem, ka viņu darbs tikai uzlabotos jaunievedumu dēļ. Varbūt biroja vadītājs, kuru darbinieki respektētu, jāmeklē netradicionālākā veidā (un ar ko gan birojs par Parex banku sliktāks?). Vienkārši jāņem un «jānopērk» kāds starptautiski atzīts pretkorupcijas cīnītājs, kas narkobaronus un ieroču tirgotājus «ēd brokastīs». Ilgtermiņā tas noteikti atmaksāsies.