Vai sporta spēles spēlējat?
Jau piecus gadus nespēlēju. Un nespēlēšu. Traumatisma dēļ. Pirmām kārtām šādās spēlēs parasti savācas džeki, no kuriem viens vai divi nemāk spēlēt. Tad iet vaļā - kājas nobrāztas, rokas samežģītas. Saprotu, ka večiem ir vajadzīgas emocijas un sporta spēlēs tās var gūt, bet man tas nav vajadzīgs.
Braucat ar divriteni?
Tā ērtāk. Rīgas centra robežās galapunktā varu nokļūt ātrāk par mašīnu. Nav jādomā par stāvvietu un jārēķinās ar sastrēgumiem. Velosipēdu vienmēr ir kur atstāt. Tikšanās vietas norunāju tur, kur velosipēdu varu nest līdzi. Ja ne, tad sarunājam citu vietu.
Vai braukt ar divriteni pa Rīgu nav bīstami?
Pēc ilgākas nebraukšanas, uzkāpjot uz divriteņa, ir bīstami, taču es braucu bez steigas un nekur nelecu. Par savu drošību rūpējos arī vakarā. Lampiņas priekšā, aizmugurē. Jau četrus gadus konsekventi lietoju ķiveri. Reiz braucu lejā no Salu tilta - sastrēguma stundā smukā ātrumā starp mašīnām, bet negaidot priekšā kāda meitene atvēra automašīnas durvis. Viss kārtībā, paspēju nobremzēt. Taču kopš tās reizes bez ķiveres nekur. Mums Latvijā nav elegantu ķiveru. Citās valstīs var dabūt visādus brīnumus - rozā mušmires. Pavasarī gribētu sarīkot akciju Apglezno ķiveri!. Ķiverēm jābūt smukām, lai meitenei nav kauns to likt galvā.
Jūs piedalāties riteņbraukšanas sacensībās. Azarta dēļ?
99% cilvēku, it sevišķi vīrieši, saka, ka sacensībās piedalās sevis dēļ. Tomēr kādā brīdī asinis uzsit un tu sāc sacensties - ja ne ar citiem, tad ar sevi. Sāc sevi pārbaudīt, tas rada prieku, un sacensības iepatīkas. Vakarā niez nagi apskatīties rezultātu. Tas man ir svarīgs, bet nav primārs. Svarīgi ir izbraukt, izskrieties, izelpoties. Uz vecumu jūtu skābekļa trūkumu organismā. Pēc darba nedēļas seja ir uztūkusi no skābekļa trūkuma. Uzsēžos uz velosipēda un jūtos daudz labāk. Man vienmēr paticis ārā dzīvot, lai gan Latvijas ziema mitruma dēļ gan man nepatīk. Šogad beidzu arboristu mācības Ērgļu arodvidusskolā. Super, visu dienu varu nodzīvot kokā, to sakopjot, pēc tam ir tāda enerģija, ka traks var palikt.
Esmu sapratis vēl ko - sacensībās ir daudz pozitīvu cilvēku, tur nepiedalās nekādi ņerkstošie. Protams, ir tādi, kuriem ir sportiskās ambīcijas, kas gatavi daudz upurēt, lai būtu pirmie. Taču galvenokārt tur ir cilvēki, kas savācas prieka pēc, vakarā pēc pasākuma pasēž krogā un relaksējas.
Vai sports norūda, mazāk slimojat?
Dzīvē slimojis esmu pāris reižu. Varbūt piecas. Pēdējos gados neatminos, ka būtu slimojis. Pirmkārt, mēs paši kultivējam slimības. Ja nedomā, ka saslimsi, tad arī nesaslimsti. Otrkārt, veselībai ir jādzer daudz šķidruma. Dzeru foršas tējas, ko mamma salasījusi Līgatnes pļavās. Šogad nopirku arī sulu spiedi. Piespiežos un dzeru sulas. Treškārt, mazliet jāpiedomā, ko ēst, un, protams, svarīga ir fiziskā aktivitāte.
Ikdienā, lai nesaslimtu, piemēram, ar gripu, veicu elementārus profilaktiskos pasākumus, vēdinu telpas, mazgāju rokas. Daudz uzturos svaigā gaisā. Ja kāda grūtāka nakts, organisms noguris, tad apēdu divas daiviņas ķiploka. Dienā, kad esmu saguris, neēdu smagu pārtiku, bet izvāru kārtīgu auzu pārslu putru.
Esat gardēdis?
Atzīšos, man patīk ēst un reizēm arī pārēsties. Ja ēdiena daudz un labi gatavots, nepārdzīvoju, ja arī pārēdos, jo tērēju ļoti daudz enerģijas. Es neesmu mierīgs cilvēks, bieži vien stresoju, kad nevajag stresot, uztraucos, kad nevajag, degu, par ko nevajag degt. Apzinos, ka par daudz satraucos, bet citādi nespēju. Ja nav bijis labi, mežā izķērcos. Palīdz arī pastaigas. Arī strādājot dārzā, var atstāt daudz žults.
Vai jums piemīt kādi niķi?
Šad un tad uzsmēķēju. Sevi īpaši neierobežoju arī ar alkohola lietošanu. Man garšo alus, vīns. Uzskatu, ka labāk dzert nekā smēķēt. Reiz onkoloģei jautāju - nosauciet faktorus, kāpēc cilvēki slimo ar vēzi. Viņa teica, pirmais - smēķēšana, otrais - smēķēšana, trešais - smēķēšana.