Valsts un privātais
Nacionālajos parkos tūristi drīkst medīt un makšķerēt, ievērojot vispārējo kārtību, ir pieejamas gan peldvietas, gan telšu vietas, gan ēdināšanas iestādes un naktsmītnes. Svarīgs nacionālo parku attīstības jautājums ir tūrisma infrastruktūra, kas iever ĪADT raksturīgās dabas takas, skatu torņus, velomaršrutus, putnu un dzīvnieku vērošanas vietas.
Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) atzīst, ka viena no problēmām ir tā, ka valstij nacionālajos parkos tikpat kā nepieder zemes platības (izņemot mežus), tās pieder pašvaldībām un privātīpašniekiem. Gaujas Nacionālais parks ir DAP Vidzemes reģionālās administrācijas pārziņā. Tās direktors Rolands Auziņš atsaucas uz pasaules praksi, kura «liecina, ka dabas teritoriju aizsardzība visefektīvākā ir tad, ja tās pieder valstij». R. Auziņš stāsta, ka ir bijušas sarežģītas pārrunas ar privātīpašniekiem, piemēram, veidojot dabas takas, jo ir bijuši īpašnieki, kas nav ļāvuši šīm takām šķērsot viņiem piederošo īpašumu, tāpēc takas veidotas, šos īpašumus apejot. Tomēr ir arī daudz privātīpašnieku, kas novērtē dabas vērtības, ierīko dabas takas un skatu torņus tūristiem.
Rāznas Nacionālā parka apsaimniekotāja DAP Latgales reģionālās administrācijas direktore Anda Zeize skaidro, ka valsts zeme šajā parkā ir tikai 3%. Tātad dabas takas būtu jāierīko uz privātas zemes, un to privātīpašniekiem var tikai lūgt piekrišanu. «Privātie zemju īpašnieki ir ieinteresēti dabas taku un skatu torņu veidošanā, taču vēlas valsts atbalstu. Ar to gan iet pagrūti,» norāda A. Zeize. Viņa arī stāsta, ka vietējā pašvaldība esot atpirkusi atsevišķus privātās zemes gabalus pie Rāznas ezera, lai izveidotu publiskās peldvietas.
Sadarbības iespējas
Vislabākais tūrisma attīstības veids ĪADT, pēc abu amatpersonu teiktā, ir privātīpašnieku un pašvaldības sadarbība. Tieši tā Rāznas Nacionālajā parkā izveidots dabas objekts - Liepu kalns ar dabas taku un lielāko skatu torni Latvijā.
Tam, ka nepieciešama sadarbība, piekrīt arī biedrības Latvijas Ekotūrisma savienība valdes priekšsēdētājs Andris Junkurs, kas stāsta, ka arī Eiropas Savienības (ES) projektu naudas piesaistīšanai vispiemērotākie ir projekti, kur pašvaldība sadarbojas ar privātīpašniekiem. «Labs sadarbības piemērs ir dabas takas, kas tūristiem ir par velti, taču blakus ir privāta autostāvvieta, krodziņš, kāda suvenīru bodīte. Tās ir iespējas, kā privātie var pelnīt no dabas objektiem,» spriež A. Junkurs. Tomēr viņš arī norāda uz problēmām saistībā ar privāto īpašumu. «Ja, piemēram, pašvaldībai vai valstij būtu vēlme labiekārtot Salacas krastu, izveidot tur tūrisma infrastruktūru, tad būtu jāvienojas ar teju 200 zemju īpašniekiem, kas ir ļoti sarežģīts process.»
Kā intervijā Dienai norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste, valstij nav naudas, lai atpirktu privātīpašniekiem piederošu zemi, kas atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Valsts pat neizmanto savas pirmpirkuma tiesības. To, ka valstij tuvākajā laikā šādas naudas nebūs un privāto zemju atpirkšana nav prioritāte apstiprina arī Saeimas Tautsaimniecības, vides un reģionālās attīstības komisijas Vides un klimata apakškomisijas priekšsēdētājs Ingmārs Līdaka (ZZS).
Uzturēšanas problēma
Vēl viena liela problēma saistībā ar tūrisma infrastruktūru ĪADT ir tās uzturēšana, jo, kā stāsta R. Auziņš, savulaik bija iespējas saņemt ES struktūrfondu naudu dabas objektu - taku un skatu torņu - izveidei, taču ne uzturēšanai. Bet koka detaļas pēc aptuveni pieciem gadiem nolietojas un jāatjauno. Zināms valsts finansējums šo objektu atjaunošanai piešķirts vien pērn un šogad.
A. Junkurs uzsver, ka dabas takas un skatu torņi paši nespēj sevi atpelnīt, tāpēc valsts vai ES finansējums ir ļoti nepieciešams to uzturēšanai.
No visām ĪADT visapmeklētākais ir tieši Gaujas Nacionālais parks - viens miljons apmeklētāju gadā. R. Auziņš stāsta, ka tajā pietiekamā daudzumā ir gan ēdināšanas iestādes, gan naktsmītnes, arī ar publiskajām peldvietām problēmu neesot.
Nedaudz cita situācija ir jaunākajā - Rāznas Nacionālajā - parkā, kas izveidots tikai 2007. gadā. A. Zeize atzīst, ka trūkst ēdināšanas iestāžu, to tīkls būtu jāattīsta un jāpaplašina. Parkam arī jāstrādā pie pašreklāmas. Tūristu plūsma gan pastāv, un vislielākā apmeklētība - vairāki desmiti tūkstoši tūristu - ir Lielajā Liepu kalna takā un skatu tornī. Apmeklēta ir arī Andrupenes lauku sēta, pērn tajā viesojās teju 5000 tūristu.
Rāznas Nacionālajā parkā esošās viesu mājas Rāznas līcis īpašnieks Edgars Teivāns stāsta, ka viesu netrūkstot un tukšo sezonu arī neesot. «Pie manis apmetas daudzi tūristi, kas Latgalē uzturas, caurbraucot uz Krieviju. Ir daudz makšķernieku, sēņotāju, ziemā ir zemledus makšķernieki, veikbordisti, kas sporto uz ledus, slēpotāji. Protams, ir daudz viesu no citām Eiropas valstīm: itāļi, francūži, arī vācieši. Krievijas tūristi ir tikai kādi 5% no kopējā ciemiņu skaita,» stāsta viesu mājas saimnieks. Viņš arī atzīst, ka saimniekošanā nejūt papildu ierobežojumus saistībā ar viesu mājas atrašanos īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā.
Tūrisma eksperti prognozē aizvien pieaugošu interesi par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, īpaši par nacionālo parku apmeklēšanu. R. Auziņš stāsta, ka aizvien populārākas kļūst garās dabas takas. Jāpiebilst, ka nacionālajos parkos tūristiem jāievēro vispārējie kārtības noteikumi, taču nekādu papildu ierobežojumu nav.