gada vasaras. Kā pilots izcīnījis olimpisko bronzu, pārdzīvojis arī sarežģītos pieticības gadus, kad bobslejistu somās bija ne tikai naglu kurpes, bet arī konservu bundžas, bet nu jau ilgāku laiku rūpējas, lai Latvijas komandai nekā netrūktu un tā spētu konkurēt visaugstākajā līmenī.
Tā ir patiesība, ka bobsleja Latvijā nebūtu, ja 1980. gada ziemas olimpiskajās spēlēs PSRS izlase pēc izcīnīto medaļu skaita nezaudētu VDR. Politbirojs izdeva rīkojumu, ka jāmeklē veidi, kā nākamreiz izcīnīt vairāk medaļu. Tika nolemts PSRS attīstīt bobsleju. Kāpēc izvēle krita uz Latviju?
Tāpēc, ka mums jau bija panākumi kamaniņās. Maskavā izlēma, ka tad jau latvieši spēs pacelt arī bobsleju. Atskanēja telefona zvans VEF ģenerāldirektora Oļega Ļeņova kabinetā, un, saprotams, viņš nevarēja atbildēt ar nē. Tas bija kolosāls un apbrīnojams darbs, ko paveica VEF inženieri, kad pie mums sākās kamanu būvniecība.
Kā tas bija iespējams, ka gandrīz 90 procentu PSRS izlasē bija latvieši?
Mēs bijām spēcīgāki. Atceros, no Maskavas atbrauca olimpiskais čempions desmitcīņā Nikolajs Avilovs un testos mums zaudēja. Tolaik krievi pat nekautrējās viesnīcā uz palodzes atklāti novietot plītiņas, kur uzsildīt šprices. Tad jau varēja lietot jebko, jo nevienu nekontrolēja.
Kāda bija motivācija pievērsties bobslejam - iespēja aizbraukt uz ārzemēm?
Protams, tas bija galvenais dzinulis. Uz ārzemēm jau laida tikai īpaši privileģētos, māksliniekus un sportistus. Tāpēc arī visi rāvās kā dulli, lai tiktu PSRS izlasē. Konkurence bija neiedomājama. Mums katrs treniņš izvērtās kā atlases sacensības. Nedrīkstēja izrādīt, ka esi par kādu švakāks.
Kāpēc deviņdesmito gadu sākumā rezultāti bija tik pieticīgi, jo komandas kodols jau saglabājās? 1992. gada Albērvilas olimpiādē Prūša ekipāža divniekos ieņēma 15., četriniekos - 14. vietu. Ekmaņa ekipāžām abām disciplīnās bija 16. vieta…
Tie bija izdzīvošanas gadi. Vienu sezonu mēs nebraucām, un pēc tam vajadzēja rāpties atpakaļ bobsleja augstākajā sabiedrībā. Otrs iemesls bija mūsu tehnika. Būvējot kamanas, tika aizšauts pilnīgi garām. Gribējām, kā labāk, bet nesanāca, un nomainīt tehniku tajā laikā nebija iespējams. Starta ieskrējienā Albērvilas četrinieku sacensībās bijām labākie.
Kas būvēja kamanas?
Jānis Skrastiņš. Pēc Albērvilas spēlēm ar modes mākslinieka Bruno Birmaņa palīdzību Latvijas kuģniecība man nopirka vācu divnieku kamanas, un nākamās sezonas sākumā tajā pašā Albērvilas trasē izcīnīju ceturto vietu, tikai divas sekundes simtdaļas atpaliekot no trešās.
Pēdējās sezonās Skrastiņa būvētās divnieku kamanas uzrāda ļoti labas tendences. Tas kārtējo reizi, šķiet, norāda uz to, ka acumirklī nekas nerodas?
No Skrastiņa regulāri esam pirkuši kamanas, jo mums viņš ir jāatbalsta. Oskara Ķibermaņa divnieku kamanas pagājušajā sezonā slīdēja labi, bet šosezon vairs neuzrāda tik labus rezultātus. Pilota iemaņu apgūšanai tās kamanas ir labas, bet, lai sasniegtu rezultātu, vairs neder. Patlaban labi slīd Uģa (Žaļima) un lielā Oskara (Melbārža) divnieku kamanas (tās arī ir būvētas Skrastiņa vadītajā Bobsleja tehniskajā centrā (BTC) - aut.).
Cik ilgi kalpo bobsleja kamanas?
Nav jau tā, ka kamanas vairs nebūtu braucamas. Runa ir par rezultātu. Dažās trasēs šīs kamanas slīd labi, bet citās uz labāko fona zaudē vienu vai pusotru desmitdaļu. Ķibim gan vēl ir jāuzlabo braukšana. Pārāk daudz viņš grib kontrolēt. Kamanas ir jāpalaiž brīvāk, lai tās pašas slīdētu. Lielais Oskars šai ziņā jau ir iemanījies. Viņš ir malacis! Viena korekcija, un kamanas vairāk netiek raustītas. Lielais Oskars jau ir aukstasinīgs pilots.
Tehnikas iegāde ir smagākā finansiālā nasta?
Tā ir ļoti smaga. Kad tuvojas olimpiāde, rūpīgi jāseko līdzi, vai nav pieejams kāds labs slidu komplekts. Lielā Oskara slidu mēs pirms olimpiādes arī paķērām par baigo cenu. Noriskējām, bet, no otras puses, bija arī ticība, ka komplektam ir jābūt labam. Ar to slidu jau bija izcīnītas uzvaras Sanktmoricā un Īglsā. Vajadzēja slīdēt arī Sočos, un tā arī bija.
Sudraba medaļas cena sanāca augsta?
Jā, diezgan augsta, bet es teikšu, ka tehnikas lauciņā Latvijai ir samērā augsts trāpījumu procents. Mums ir maz soda apļu (smejas).
Bobslejs būtu nesalīdzināmi lētāks un pieejamāks sporta veids, ja visi startētu ar viena ražotāja standarta kamanām…
Man pret šādu kārtību nebūtu iebildumu - lai visu nosaka starta ieskrējiens un pilota braukšanas prasme. Tikai vācieši nekad tam nepiekritīs. Paskaties, kā viņi šosezon raujas! Dara visu iespējamo, lai atkal būtu topā. Jau vasarā Vācijas izlasē notika nopietna reorganizācija. Viņiem vienīgajiem vēl darbojas klubu sistēma. Pagaidām viņu piloti vēl ir jauni, bet, kad kārtīgi apbružāsies, būs nopietns spēks. Vācieši ir galvenie konkurenti.
Latvijā laikam nereāli sapņot par klubu sistēmu bobslejā?
Mēs esam izveidojuši optimālo modeli. Mums ir viens klubs - Latvijas izlase.
Pirms sezonas Sandis Prūsis ļoti atzinīgi izteicās par jaunpienācēju Matīsu Mikni, kurš sāka pilota gaitas. Cik konkurētspējīgs viņš ir šobrīd?
Miknim ir bijušas deviņas sacensības. Nu ko lai saka - nav viņš tāds supertalants kā lielais Oskars. Arī mazais Oskars ātrāk uzķēra braukšanas iemaņas, bet Miknim ir jāturpina braukt. Nav jau arī tik traki.
Kādas ir Žaļima izredzes konkurēt ar abiem Oskariem?
Viņš savu iespēju jau izmantoja (smejas). Iepriekšējā dienā pirms Sanktmoricas posma es jau izteicos, ka mēs pārrakstīsim bobsleja vēsturi. Nebiju gan domājis, ka Uģis būs otrais, bet biju pārliecināts par labu rezultātu. Pasaules kausā izcīnītā otrā vieta Uģim bija ļoti svarīga pārliecības iegūšanai. Viņš saprata, ka laba vieta ir iespējama, tikai vajag labi nobraukt.
Jānis Kols, sākot vadīt Bobsleja federāciju, solīja nodrošināt 50 procentus no budžetā nepieciešamās naudas. Otru pusi vajadzēja nodrošināt valsts institūcijām. Tā tas visu laiku turpinās?
Sākumā tā bija. Kad valsts budžetu ievērojami apcirpa, šī attiecība bija pat 60 pret 40 procentiem. Tagad atkal ir otrādi, jo valsts sportistiem nodrošina stipendijas.
Latvijā ir diezgan sarežģīti atrast sporta veidu prezidentus, kuri patiešām spēj nodrošināt visu nepieciešamo. Kols ir bobslejistu pilnā loze?
Protams, es divus gadus viņu «apstrādāju». Jau Turīnā (2006. gada olimpiskās spēles - aut.) zināju, ka viņš būs. Lai gan tur mums bija sestā vieta un kāds varbūt iedomājās, ka viss var palikt pa vecam, es biju pārliecināts, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Šajā laikā prasības ir tikai augušas. Naudas summa, kuru Kolam nosaucu sākumā, ir vismaz trīskāršojusies.
Par Ekmani saka - viņam neesot barjeru atvērt jebkura kabineta durvis. Ja tu nebūtu tik dulls, bobslejs gan jau būtu mazāk dabūjis...
Droši vien tā būs taisnība. Ko lai saka - visu pasaules naudu jau tāpat nenopelnīsi. Bobslejs man ir sirdij, un gandarījums ir neaprakstāms, kad mūsējie ieņem augstas vietas. Tā sajūta, ka arī es esmu lietas labā savu plecu pielicis, ir patiešām kolosāla. Labākā uzslava man ir, kad uz ielas nepazīstami cilvēki pienāk klāt un saka: «Jūs esat izdarījuši baigi labo darbu. Nododiet sveicienus puišiem!» Cilvēkiem tas viss ir vajadzīgs. Kad mūsējie brauc, bobsleju televīzijā skatās ap 200 000 cilvēku.
Sporta vadības attieksme pret bobsleju ir bijusi labvēlīga arī grūtos laikos?
Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju problēma. Ir tāds teiciens. Es tā arī esmu vadījies, ka pašiem jātiek ar visu galā. Ir jākārpās uz priekšu, citādi nekā nebūs. Mans ilgais mūžs sportā ir devis mācību, ka, sasniedzot panākumus, nedrīkst atlaist. Tieši otrādi, ir vēl vairāk jādomā, ko darīt, lai latiņu noturētu. Līdzīgi ir arī biznesā, bet lielajā sportā vispār nav sīkumu. Kā kaut kur nav nostrādāts līdz galam, tā paliec jau ārpus trijniekā.
Stratēģijas teorijas piekritēji var iebilst, ka latvieši par ātru ir izšāvuši. Līdz olimpiādei taču ir vēl trīs gadi...
Nē, nē, viss ir, kā vajag. Iedomājies, kāda būtu situācija bobslejā, ja mēs nebūtu kārtīgi pielikuši? Tad visas trīs vietas uz pjedestāla aizņemtu vācieši. Šaubos, vai lielākajai daļai bobsleja skatītāju tad būtu interesanti. Starptautiskās federācijas vadītāji jau ir izteikuši mums pateicību, ka mēs tādi esam, ka varam cīnīties ar vāciešiem.
Kā vērtē Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas darbību. Ik pa laikam bobsleju nosauc par ziemas pirmo formulu, bet naudas plūsmas ziņā atšķirība no F1 ir milzīga?
No šī sporta veida, ko sauc par bobsleju, var uztaisīt konfekti - tādas ir manas domas.
Savulaik kļuvi slavens ar teicienu, ka olimpiskajās spēlēs lielvalstis mērās ar krāniņiem. Šis apgalvojums nav zaudējis aktualitāti?
Brīžiem man tiešām rodas sajūta, ka viens otrs jūk prātā. Kas tikai netiek darīts, lai uzvarētu! Mēs tam visam pieejam daudz brīvāk.
Runa ir par Vāciju, Krieviju, ASV un Kanādu...
Pārsvarā par trijām valstīm, jo Kanāda nav tik ļoti tendēta uz panākumiem. Nākamajā olimpiādē ļoti nopietni būs jārēķinās ar Koreju. Tā būs vēl viena bobsleja lielvalsts. Noteikti klāt pievilksies Šveice.
2013. gada pavasarī tika nodibināta Lietuvas Bobsleja un skeletona federācija. Nav dzirdēts, ka kaimiņi būtu startējuši kādos mačos?
Lietuvieši pēc nedēļas būs Rīgā. Mēs ar Jāni (Kolu) 2012. gadā bijām pie viņiem aizbraukuši. Lietuvieši teica, ka viņi ar bobsleju gribot taisīt šovu, respektīvi, filmēt visu pa posmiem, kā četru gadu laikā var nokļūt olimpiskajās spēlēs. Mēs bijām kategoriski pret. Otrs mūsu nosacījums bija, lai Lietuvas izlases treneris būtu Edgars Maskalāns (bijušais Latvijas komandas pilots - aut.). Viņi nepiekrita, bet atkal brauks uz Siguldu. Es viņus vizināšu pa trasi un stāstīšu, kā viss notiek.
Vai ir iespēja sagatavot slepeno ieroci, ko izmantot 2018. gada olimpiskajās spēlēs?
Mēs par to domājam. Ir jau mums šādas tādas iestrādes. Pagaidām gan ir priekšlaicīgi par to runāt, bet šajā virzienā mēs strādājam.
Cik reāli, ka pēc pāris gadiem Siguldā notiek Pasaules kausa posms dāmu bobslejā un skeletonā?
Tas ir reāli, ja sapratīsim, ka mums tas pasākums var būt pa nullēm, nevis ar zaudējumiem. Es vairāk sliecos uz to, ka Siguldā kaut kad varētu sarīkot kārtīgus komercmačus ar desmit pasaules vadošo pilotu piedalīšanos. Tā ir viena no manām iecerēm, ko vēlos īstenot.