Dažas subjektīvas piezīmes par Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas Zolitūdes traģēdijas lietā sēdi vakar, 12. janvārī.
Pirmā. Ņemot vērā sabiedrības un pat pašas politiskās elites visnotaļ skeptisko attieksmi pret šādu komisiju formu, vienkārši izsakoties, varēja būt sliktāk. Izmeklēšanas «objekts» ļoti pateicīgs populismam un politiskai spalvu spodrināšanai, tomēr komisijas vadītājs Balodis (NSL) ir, kā smejies, gan ar pietiekami skaļu balsi un strupu runu, gan apveltīts ar pietiekamu (paš)ironiju, lai sēde nekļūtu par nesakarīgu klaigāšanu.
Otrā, un te labās ziņas beidzas. Debates sēdē atklāj, ka Latvijā daudz piesauktā «politikas pārmantojamība» reāli nefunkcionē. Proti, neko personīgi nepārmetot sēdē klātesošajiem Ekonomikas ministrijas pašreizējiem (Spiridonovs) un bijušajiem (Pūce) vadošajiem ierēdņiem, ir tomēr nomācoši, ja prašņāšana atduras pret «tad es vēl nestrādāju šajā postenī». Jēdzīgi būtu, ja jauns valsts sekretārs vai viņa vietnieks gan vēlas, gan juridiski var apturēt, mainīt, paātrināt kaut ko no priekšgājēju iesāktā vai - tieši otrādi - nepaveiktā. Pretējā gadījumā ir nolemtības sajūta - ja viens putras ievārītājs ir devies citas karjeras meklējumos, prasīt atbildību no viņa pēctečiem it kā nav taisnīgi, bet putra ir ievārīta. Abstrahējoties no specifiskās tēmas (būvniecības regulējums), jāsecina, ka valstī apstiprinātās it kā ilglaicīgas nozares politikas, no vienas puses, ir vajadzības (kļūdu) gadījumā grūti pielabojamas, bet, no otras puses, to īstenošana ir ļoti atkarīga no personībām, kas ieņem konkrētos amatus.
Trešā. Lai cik labi nodomi būtu komisijas locekļiem - deputātiem, nepārprotami bija redzams, ka parlamenta vainu nebūšanās viņi nevēlas saskatīt. Proti, uz sēdi uzaicināto (piemēram, KNAB pārstāvju) aizrādījumus, ka pati Saeima to vai citu jautājumu ir nomuļļājusi (un pat turpina to darīt), politiķi laida gar ausīm. Tas jo dīvaini tāpēc, ka virkne deputātu Saeimā ir jaunpienācēji, tādēļ nav atbildīgi par šiem grēciņiem. Un tas jo nelāgi tāpēc, ka no parlamenta patiešām ir gana daudz atkarīgs, līdz ar to var izpurināt un reformēt citus varas atzarus (ministrijas utt.), bet, kamēr Saeima nesaskatīs savu atbildību un ieņems ērto kritizētāju no malas lomu, rezultāta nebūs.
Šī savādā distancēšanās bija vērojama arī vairāku politiķu pārmetumos ierēdņiem - jā, likuma burts ir ievērots, bet kā tad ar likuma garu un elementāru loģiku?! Pareizi, bet Latvija ir parlamentāra valsts, attiecīgi, ja mums ir elastīgi traktējami vai pavirši regulējumi, tad arī Saeimai ir jāuzņemas par to vaina - kaut nākotnē skatoties.