Tolaik, 1993. gadā, masu apziņā vēl nebija nostiprinājies mīts, ka visi čekisti to vien darīja, kā tīrām rokām, karstu sirdi un vēsu prātu nepaguruši strādāja 1918. gada 18. novembra Latvijas neatkarības atjaunošanas labā. «Verot viņa kabineta durvis, es gan nevarēju iedomāties, ka sastapšu inteliģentu kungu. Arī tam, ka viņš stāstīs, ka, būdams VDK darbinieks, vairāk nekā viens otrs palīdzējis Latvijas atdzimšanai, nebiju gatava,» atzinās Dienas korespondente. Kas tad galu galā varētu būt paslēpies šajos maisos, viņa jautāja misteram X.
«VDK dokumentu svarīgākā daļa aizceļoja no Latvijas teritorijas jau pirms 1991. gada augusta notikumiem. Te varētu būt palikusi tikai pretizlūkošanas kartotēka. Vai kartotēka atbilst īstenībai? Hmm. Tās ir mazas kartītes, kurās bija ierakstīts aģenta vārds, uzvārds, tēva vārds un dzimšanas gads, un tās rakstīja operatīvie darbinieki. Tur nav aģenta parakstu. Tādējādi es jau tur varētu ierakstīt, teiksim, pat Raimondu Paulu. (..) Vienīgais dokuments, kas var būt absolūti drošs pierādījums kāda cilvēka sadarbībai ar Drošības komiteju, ir aģenta solījums. Tas tika rakstīts, pieņemot darbā, un skanēja šādi: «Apsolos savu iespēju robežās palīdzēt VDK un izvēlos pseidonīmu...» Nu, ja tos sameklētu, tad gan būtu visas kārtis rokā. Bet jāmeklē ne jau slavenajos čekas maisos un arī ne Latvijā.
Kā notika aģentu vervēšana?
Protams, bija speciāla atlase, jo tāds darbs ir liela slodze. Šim cilvēkam jābūt aktiera spējām. Dienā viņam jābūt kādā noteiktā vidē un jāspēlē teātris, atnākot uz mājām vai darbu, viņam jādara pavisam kas cits. Bet dzīvē tas izskatījās tā. Nu, teiksim, es vēroju jūs, ka ar savām spējām jūs varētu būt aģents. Tad es savācu informāciju par jums: paziņas tādi un tādi, grozās šur un tur. Pirms es sāku runāt ar cilvēku, man jau ir viņa personīgā lieta. Tad man vispirms jāpārbauda, vai jūs jau neesat aģents. Tāpēc kartīte par jums tiek nosūtīta uz mūsu informācijas centru. Ja atklājas, ka neesat vēl saistījusies ar čeku, man ar jums jāsarunā tikšanās. Nu, protams, jāizdomā, par ko es ar jums runāšu. Nereti gadījās, ka kartīte neatnāk atpakaļ un man zvana kāds kolēģis un prasa - ko tu gribi no mana cilvēka? Bet, pat ja jūs esat brīva, dažreiz pēc divām trim tikšanās reizēm atklājas, ka nevaram panākt psiholoģisko kontaktu. Aģenta un operatīvā darbinieka sadarbībā ļoti svarīgas ir personīgās simpātijas. Neatliek nekas cits kā šķirties, bet jūsu personīgā lieta nonāk vēstures mēslainē. Taču tur jau bija ieguldīts pusgada darbs, līdz pat tādiem sīkumiem kā informācija no kaimiņiem. Man taču bija jāzina - dzerat jūs vai ne. Ja nu jūs gadījumā savā delīrijā sākat pļāpāt pa labi un pa kreisi.
Kas bija tie faktori, kuri rosināja sadarboties ar jums?
Tie, kas bija Sibīrijā, sāka sadarboties, lai atvieglotu savus nometināšanas apstākļus. Tā daļa, ko savervēja vēlākos gados, vienkārši necerēja, ka jaunie laiki tik ātri atnāks. Cilvēki iedomājās - ja nesadarbošos, man atriebsies. Tā jau nebija, vismaz es nestrādāju ar tādām metodēm, jo vienkārši tam nepietika laika. Jaunas meitenes reizēm sāka sadarbību, domājot, ka vēlāk varētu nodibināt ģimenes attiecības ar šo operu. Dažus atkal stimulēja tas, ja viņam teica: «No visiem trīssimt cilvēkiem, kas strādā jūsu kolektīvā, jūs esat mums pats piemērotākais. Pārējie tādam darbam nav derīgi.»»
Misters X Dienai toreiz atklāja arī faktu, ka daudziem aģentiem sadarbības pārtraukšana ar čeku esot psiholoģiski smaga, jo viņi jūtoties vairs nevajadzīgi. Šiem cilvēkiem stučīšana jau bija kļuvusi par hobiju, viņi strādāja brīvajā laikā, atraujot to ģimenei, un par savu darbu lielākoties neko nesaņēma. Bijušais VDK opers izstāstīja arī to, ka lielākā daļa cilvēku, kas uzskatīja, ka viņu sarunas noklausās, esot vienkārši bijuši slimi ar lielummāniju, jo sarunas noklausīties esot bijis tehniski sarežģīti. Jāsecina, ka šodien vismaz šajā lietā atšķirībā no čekas maisu kustināšanas ir vērojams neapšaubāms progress.