Scenārijs un pienākums
Filmas scenārijs balstīts uz izpēti, kuru rosinājusi 90. gadu sākumā Lietuvas medijos publicēta intervija ar kādu no izsūtījuma izbēgušu sievieti. Viņa arī kļuvusi par filmas galvenās varones Marijas prototipu.
Scenārista Prana Morkus radītais stāsts Lietuvas kino vidē bijis novērtēts kā labākais, kas sarakstīts pēdējos 20 gados, tomēr ilgu laiku neviens nebija spējis to pārvērst filmā. «Es esmu otrais, kurš mēģina to darīt,» stāsta A. Juzēns. «Neviens nevēlas taisīt filmu par šādu tēmu, jo tā uzliek pienākumu pret laiku, vēsturi… turklāt ir skaidrs, ka būs jācīnās ar naudas problēmām.»
Pirmajā reizē darbs pie Ekskursantes esot apstājies, tiekot līdz filmēšanai. Otrreiz - uzņemšanas process un montāža esot gājusi raiti un pabeigta gada laikā, bet pēdējiem darbiem pietrūcis naudas. «Mūsu problēmas sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku, un, protams, Lietuvā neviens negribēja piešķirt filmai papildu līdzekļus,» četrus gadus ilgo filmas uzņemšanas sāgu īsumā atklāj režisors. «Interesi izrādīja producenti no Krievijas. Viņiem patika gan scenārijs, gan režija, gan aktieri, starp kuriem ir arī Krievijas kino zvaigznes, piemēram, Sergejs Garmašs un Ksenija Rapoporta, bet, piedāvājot filmu Krievijas lielākajām televīzijām, izrādījies, ka neviens to nevēlas rādīt, tāpēc viņi no dalības projektā atteicās.» Līdz ar to pagājuši vēl trīs gadi, pamazām krājot nepieciešamo summu filmas pabeigšanai.
Tīrs talants
Galvenā - Marijas - loma Ekskursantē uzticēta tolaik 11 gadu vecajai Anastasijai Marčenkaitei. «Es nebiju domājusi par aktrises karjeru,» saka nu jau 15 gadu vecā jauniete. «Tagad, kad cilvēki man stāsta, cik labi man padevusies Marijas loma, sāku apsvērt šādu karjeras iespēju.»
Meitene atzīst, ka, sākot filmēties, zinājusi vien, ka stāsts balstīts patiesos notikumos. «Es izlasīju scenāriju, un, jāatzīst, labi to nesapratu, bet, strādājot pie katras ainas atsevišķi, vienkārši centos darīt visu, cik labi spēju.» Filmējoties viņa nav jutusi lomas smagumu. «Viss notika dabīgi.»
Marčenkaite stāsta, ka atšķirībā no Marijas, kura vienā no filmas epizodēm mežā izkliedz vārdus «es nebaidos», viņa nezinātu, ko iesākt, ja nonāktu līdzīgā situācijā. «Man šķiet, ka man būtu bail. Es pieļauju, ka es neizdzīvotu. Neesmu cīnītāja.» Tomēr režisors piebilst, ka Anastasija neesot arī nekāds «paklausīgs kucēns»: «Filmēšanas procesā viņai bija arī iebildumi, un viņa savu viedokli prata aizstāvēt.»
Juzēns teic, ka lielākais izaicinājums meitenei bijis attēlot varoni, kas divus gadus ilgā, 6000 km garā ceļojumā pārvēršas no bērna par sievieti ar stāstu, izteiktu vērtību sistēmu un izdzīvošanas spējām, kuras ietver gan zagšanu, gan melus. «Tomēr viņa saglabā cilvēcību un emocionalitāti,» piebilst režisors. Juzēns ir pārliecināts, ka šādam teju pārcilvēciskam ceļojumam spēks rodams ticībā. «Jautājums ir - kam ticēt? Skaidrs ir tas, ka mēs nevaram dzīvot, nekam neticot. Mēs neticam sev, savai valstij - tas ir sliktākais, kas var būt.»
«Kad sāku darbu pie filmas, tikos ar cilvēkiem, kuri atgriezušies no Sibīrijas, un viņi visi kā viens uzsvēra, ka izdzīvojuši, pateicoties citiem,» stāsta Juzēns. «Tie varēja būt krievi, bet tikpat labi arī citu nacionalitāšu pārstāvji, kuri dalījās ar maizi, drēbēm, palīdzēja ar visu, ko varēja. Tāpēc man nešķiet pareizi par šo vēstures notikumu runāt ar naidu vai šausmu sajūtu.»
Vēsturisko filmu gūstā
2006. gadā Juzēns uzņēmis pilnmetrāžas filmu par Viļņas geto. «Visas šīs šausmīgās vēstures tēmas man seko,» joko režisors. «Šogad Kino centrā iesniedzu trīs projektus. Viens ir fantāzijas filma, otrs - mūsdienu stāsts par cilvēku tirdzniecību, un trešais - projekts, kas atkal ir balstīts Otrā pasaules kara stāstos. Tika nolemts, ka vēsturiskais projekts ir svarīgāks par citiem un man jāstrādā pie tā.»
Juzēns joko, ka Ekskursanti no sākuma vēlējies radīt kā stāstu, kas uzbūvē līdzinātos Gredzenu pavēlniekam. «Milzīgas naudas summas, dārgs aprīkojums… bet realitāte ieviesa savas korekcijas.» Režisors norāda, ka šādā situācijā vienīgā izeja ir būt godīgam pret sevi un izdomāt veidu, kurā radīt tikpat kvalitatīvu darbu ar pieejamo budžetu. «Jebkurā vēsturiskā filmā galvenā nozīme ir panākt, ka skatītāji emocionāli saslēdzas ar redzēto,» uzskata Juzēns. «Viens ir saprast ar prātu, bet pilnīgi kas cits - ar sirdi. Otrajā gadījumā efekts ir daudz spēcīgāks.»