Jauns Valsts prezidents nu ir ievēlēts, droši vien rudenī būs arī jauna Saeima. Parasti vēlēšanas uz laiku dod jaunas cerības un izlādē politisko atmosfēru, taču - ne tagad. Spriedze sabiedrībā tikai palielinās, jo kopējā sajūta, ka valstī kļūst tikai sliktāk un sliktāk, paliek un pieaug.
Diemžēl dažādu institūciju rīcība pēdējā laikā ir bijusi nepārtraukta kļūdu, sīku riebeklību un savtīgu centienu pārpilna.
Pirmkārt, KNAB vēlmi panākt, lai Saeima atļauj rīkot kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā, par spīti tam, ka «figurantam» bija gana laika likvidēt visu kompromitējošo, ja tur kaut kas tāds bija, nevar uzskatīt par racionālu. Jābūt apbrīnojamam grūtgalvim, lai cerētu tur atrast ko noderīgu, un KNAB to nevarēja nezināt un nesaprast. Taču tik un tā palika pie sava - vai nu principa, vai sīkas atriebības kāres dēļ, iespējams, cerot vismaz tikt klāt deputāta drēbju skapim, lai nu tā kārtīgi izmētātu viņa apakšveļu. Šāda neracionāla vēlme deputātiem, kas jau tāpat labprātāk redzētu KNAB ejam nekā nākam, «uzdzina asinis». Tapa bēdīgi slavenais balsojums par atļaujas nedošanu, kas sabiedrībā gluži likumsakarīgi izsauca pamatīgu sašutumu...
Otrkārt, ja deputātu rīcības motīvus var izprast, tad uzskatīt, ka viņi rīkojās gudrāk par knabistiem - nu nekādi. Šķiet, ka Saeimā patiešām neapjēdz, cik saspringta atmosfēra pašlaik valda sabiedrībā. Neviens nevar zināt, kura dzirkstele un kad izraisīs ugunsgrēku, taču benzīna smaka visapkārt ir jūtama. Tādā brīdī rotaļāties ar sērkociņiem bija vismaz tuvredzīgi. Pat ja nesekotu Saeimas atlaišana, šis lēmums pārvilktu svītru daudzu balsotāju pret izdošanu (un arī par izdošanu, kurus vēlētāji neatšķir no izdošanas pretiniekiem) politiskajām karjerām.
Treškārt, Valsts prezidenta Valda Zatlera apjauta, ka, neraugoties uz partiju un deputātu solījumiem, viņu, visticamāk, neievēlēs, izraisīja vai vismaz veicināja lēmumu rosināt parlamenta atlaišanu. Nezinu, vai prezidents un padomnieki, šādi rīkojoties un dodot zīmi, ka viņš var iet politikā, cerēja nobaidīt deputātus, piespiežot viņus ievēlēt Zatleru atkārtoti, lai neitralizētu pašreizējo Valsts prezidentu kā nākamo konkurentu, vai tā bija politiskā kapitāla iegūšana, lai neievēlēšanas gadījumā patiešām dotos politikā.
Vēsture atkārtojas - gan kā 1999. gadā, kad koalīcijas partneris «pārmeta» otru un strauji tuvināja valdības krišanu, gan kā 2007. gadā, kad prezidenta ievēlēšana tika sagaidīta ar sašutuma pilniem saucieniem un svilpieniem, un drūmām nākotnes prognozēm. Laiks rādīs, vai Bērziņam izdosies atkārtot Zatlera scenāriju, kuram beigās izdevās sabiedrības acīs kļūt par ciešamu prezidentu un daļai - pat par varoni. Neiespējami tas nav, tikai otrreiz iekāpt tajā pašā upē vienmēr ir sarežģītāk.
Taču ir acīmredzami, ka, cenšoties sasniegt savus mazos mērķus un īstenot savas mīļās intereses, ir aizmirsies, kas notiks ar valsti. Lai cik sparīgi tiek apgalvots, ka jaunā Saeima neslimos ar iepriekšējiem parlamentiem raksturīgajām kaitēm un tiks galā ar visās nelaimēs vainojamajiem oligarhiem un korupciju, baidos, ka nākotne tiek tēlota pārlieku gaišās krāsās. Lai kā mums tam gribētos ticēt, ar frāzēm par to, kas ir labi un kas slikti, kas aizgūtas no demokrātiju popularizējošām brošūrām, būs par maz.
Nav skaidrs, kas būs un no kurienes dažos mēnešos uzradīsies tie godīgie un, galvenais, gudrie cilvēki, kas tagad ziedos savu darbu, karjeru, materiālo labklājību (pieņemot, ka tie nebūs bezdarbnieki vai citi dzīves pabērni) un reputāciju, lai ietu visiem tik nicināmajā politikā? Izšķiršanās atkal būs starp tiem pašiem spēkiem - jā, droši vien vairs nebūs Par labu Latviju!, kam šajā Saeimā jau tāpat ir tik maz deputātu, lai neko daudz vieni paši neietekmētu, tiks pārdalīta daļa Vienotības mandātu, taču iespēju, par ko balsot, neskaitot gluži bezcerīgus veidojumus, nebūs daudz - vēl paliks Saskaņas centrs, «labā oligarha» ZZS vai Visu Latvijai!-TB/LNNK.
Viņi kaut kādā kombinācijā arī veidos jauno valdību, taču aplausu nebūs. Pat tad, ja parādītos jauns politiskais spēks, kuram būtu perspektīva iekļūt Saeimā, tam nepietiks ar dažiem sabiedrībai zināmiem līderiem, lai radītu jaunu, kvalitatīvāku politiku. Baidos, ka resursi gandrīz jau ir beigušies. Lai man piedod dažādu partiju fani, kam vienmēr ir padomā savi kandidāti - visticamāk, ka nekā vairāk par nākamajiem kampariem nebūs.
Var pārmest vēlētājiem, ka daļa izvēlas balsot par oligarhiem vai liek krustiņus acīmredzami nekompetentiem politiķiem, taču - vai tad iepriekšējās vēlēšanās viņiem bija izvēle? Ir briesmīga sajūta brīdī, kad tu turi rokās veselu čupu vēlēšanu biļetenu, bet par ko balsot nav. Šoreiz ir velti cilvēkiem pārmest neinteresēšanos par politiku vai neorientēšanos tajā - patiesībā ir tā, ka, jo tu vairāk zini, jo mazāk gribas balsot par kādu sarakstu (atsevišķi daudzmaz godīgi un kompetenti kandidāti, kādi vienā otrā sarakstā patiešām ir atrodami, problēmu neatrisina).
Skaidrs ir viens - šī politiskā sistēma sevi ir izsmēlusi, jaunas vēlēšanas vien neko neatrisinās, un bez plašām reformām izeja no krīzes nav gaidāma. Politiskās elites paļaušanās uz polittehnoloģiju visspēcību, jaunām kombinācijām un cerība, ka līdz mietiem jau lieta nenonāks, ir bīstama. Taču arī sabiedrības ticībai «gaišajiem spēkiem», kas nez no kurienes uzradīsies, tāpat nav pamata.
P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības projektu direktors