Tomēr pašreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards norāda, ka ministrijai pēdējos gados izdevies būtiski palielināt finansējumu dabas aizsardzības mērķiem.
Vairāk, bet nepietiekami
K. Gerhards stāsta, ka kopš 2013. gada ir atjaunota kompensāciju izmaksa par saimnieciskās darbības ierobežojumiem ĪADT, sākti jauni ikgadējie maksājumi, kā arī segti parādi par iepriekšējiem gadiem. «Šogad plānots izmaksāt arī kompensācijas par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem, kuras pēdējos gadus netika maksātas. Vienlaikus kopš 2013. gada izdevies palielināt Dabas aizsardzības pārvaldes budžetu, un arī šogad tas pieaugs, salīdzinot ar 2014. gadu. Svarīgi atzīmēt, ka no 2014. gada Dabas aizsardzības pārvaldes budžetā ir līdzekļi, kas nodrošina, ka vairs nav jācērt ministrijas valdījumā esošie meži, lai iegūtu līdzekļus šīs iestādes funkciju veikšanai,» bilst K. Gerhards.
Kaut arī valsts budžeta finansējums ĪADT kopš 2013. gada pieaudzis teju divas reizes un šogad sasniedz 4 190 439 eiro, tomēr tas nenosedz visas vajadzības. Kā stāsta VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste, pašlaik finansējums tiek izlietots gan tūrisma infrastruktūras izveidei un uzturēšanai, gan pļavu pļaušanai un krūmu izciršanai, gan ūdens straujteču atjaunošanai un attīrīšanai no kokiem, gan teritoriju dabas aizsardzības plānu sagatavošanai.
Taujāta, kas nepietiekamā finansējuma dēļ netiek paveikts ĪADT apsaimniekošanas jomā, D. Vilkaste kā piemēru min to, ka vairākās ĪADT ar lielu apmeklētāju plūsmu, to vidū nacionālajos parkos, ir nepietiekami attīstīta tūrisma infrastruktūra - trūkst skatu torņu, labiekārtotu dabas taku un citu infrastruktūras elementu. Viņa arī norāda, ka «Latvijā viss finansējums kopā, kas paredzēts ĪADT apsaimniekošanai, - gan valsts, gan ES, gan privātais - ir 14 eiro uz vienu hektāru gadā. Pēc mūsu aplēsēm, labvēlīga aizsardzības statusa nodrošināšanai būtu nepieciešami 60 eiro uz vienu hektāru gadā.» Tajā pašā laikā D. Vilkaste uzsver, ka situācija ar ĪADT apsaimniekošanu un dabas vērtību aizsardzību neesot vērtējama kā kritiska.
Dārgā nekā nedarīšana
Daudz skarbāks viedoklis ir bijušajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Raimondam Vējonim. «Dabas aizsardzība 2009. gadā piedzīvoja dramatisku finansējuma samazinājumu, no darba aizgāja zinoši un aizrautīgi speciālisti. Uzskatu, ka kopš 2009. gada valsts līmenī nav notikusi mērķtiecīga dabas aizsardzības jomas attīstība. Jāsaprot, ka dabas aizsardzībā šodien ir jāintegrē zinātne, pētniecība un praktiska saimnieciskā darbība,» norāda R. Vējonis.
Bijušais ministrs stāsta, ka tāda ĪADT apsaimniekošana, kas nodrošina dabas daudzveidību un aizsargājamo sugu saglabāšanu, ir tieši atkarīga no atbilstošas zinātniski pamatotas, konsekventas rīcības un pieejamā finansējuma. «Daba ir ilgtermiņa projekts un pati rod risinājumus, ja mainās apstākļi, tāpēc cilvēku pieļautās kļūdas vai paviršības nav vienkārši labojamas. Dabas aizsardzība nav sēta ap mežu vai purvu, nav pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums, nav kaut kas, ko var uzburt ar lielu naudu dažu gadu laikā. Tā ir ilgtermiņa rīcībpolitika visās mūsu darbības jomās. Šobrīd prioritāri būtu jāsāk atjaunot pieeju dabas aizsardzībai kā sistēmai - veikt inventarizāciju par pēdējos gados nepaveikto, apzināt, ko vēl var labot, ko vairs ne, un sākt atkal konsekventi, rūpīgi strādāt. Protams, tam visam vajag resursus, bet vispirms vajag izpratni, cik dārgi izmaksās neko nedarīšana,» bilst R. Vējonis un arī uzsver, ka «attieksme pret ĪADT apsaimniekošanu ir steidzami jāmaina tā, lai saglabātu vai vismaz neiznīcinātu to, kas ir mūsu nacionālā vērtība».
Nodoklis jāatvēl dabai
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs 2014. gadā Einārs Cilinskis bilst, ka ĪADT apsaimniekošanai noteikti jābūt prioritātei vides jomā, taču tāpat skaidrs, ka naudas šim mērķim nekad nebūs pietiekami. «Primāri finansējums jāiegulda vietās, kur apdraudējums dabas vērtībām ir vislielākais. Lai gan nacionālajiem parkiem finansējums ir nepietiekams, tomēr tie ir daudz labākā situācijā nekā ĪADT ar mazāku atpazīstamību un ierobežotu tūrisma plūsmu. Tāpēc dabas vērtību aizsardzība tieši šādās vietās ir vislielākais izaicinājums.»
Tam gan īsti nepiekrīt cits bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, kurš arīdzan amatā pabija īsu laiku 2014. gadā, - Romāns Naudiņš. Bijušais ministrs uzskata, ka ierobežotā finansējuma apstākļos ir skaidri jānosaka prioritātes, un tās ir nacionālie parki. «Nauda jāiegulda nacionālo parku attīstībā, kur tai būtu vislielākā atdeve, ņemot vērā tūristu plūsmu. Tūrisma ziņā būtu attīstāms arī Lubāna mitrājs, kur cilvēki brauc vērot putnus. Viens no iespējamiem papildu finansējuma avotiem būtu dabas resursu nodoklis. Visi tā ieņēmumi būtu novirzāmi dabas aizsardzībai, diemžēl pašlaik tā nav,» domā R. Naudiņš.
VARAM pārstāvji stāsta, ka šogad lielākās izdevumu pozīcijas ĪADT apsaimniekošanai ir saistītas ar šo teritoriju uzraudzību, apsaimniekošanu un kontroli, kā arī tūrisma infrastruktūras - dabas taku un skatu torņu - pilnveidošanu un attīstību. Tam novirzīti divi miljoni eiro. Pusmiljons eiro tiek tērēts dabas datu ieguvei. Ja runā par konkrētu ĪADT apsaimniekošanu, lielākā naudas summa aiziet Līgatnes dabas taku apsaimniekošanai - 133 150 eiro.