Jānis Zaļkalns
Starp vārdiem «vīrietis» un «džentlmenis» vienādības zīmi likt, diemžēl, nenākas bieži. Kāpēc? Par džentlmeni nepiedzimst. Tas ir konkrētas nacionālās kultūras, tradīciju, audzināšanas ģimenē un personisko priekšstatu jautājums - kā es pozicionēju sevi sabiedrībā un konkrēti attiecībā pret pretējā dzimuma pārstāvi. Kad mēs sakām, ka vīrietis ir īsts džentlmenis? Redzot, kā viņš pirmo pa durvīm palaiž sievieti, kā viņš dāmai pasniedz mēteli, kā galanti sveicinās, noņemdams platmali utt. Tas ir konkrētā vīrieša saskarsmes kultūras jautājums. Cits ir džentlmenis kopš bērnības, jo ir mācījies no tēva, vectētiņa. Redzot šo kungu cieņpilno attieksmi pret jebkuru cilvēku, bet pret sievieti īpaši, viņš to pieņēmis labu esam un šo attieksmi nostiprinājis pats savā praksē. Taču, gadiem ritot, nereti cilvēks vairāk centrējas uz sevi, un viņu mazāk nodarbina attieksme pret līdzcilvēkiem.
Protams, XXI gadsimtā vērojamas jaunas tendences vīriešu un sieviešu attiecībās. Sieviešu emancipācija dara savu. Ir valstis, kurās dāmas par apkaunojošām, pašcieņu aizskarošām uzskata mums tradicionāli pieņemtās pieklājības izpausmes no kungu puses. Tas dažkārt izraisa pārpratumus, jo dāmas to interpretē kā uzmākšanos, kam seko policijas iesaiste, un var būt pat tiesu darbi. Latvijas sabiedrībā, par laimi, tādā absurdā ne domās, ne darbos neesam nonākuši. Mūsu sabiedrība tomēr priecājas par katru dzīvesceļā sastaptu džentlmeni, uz ko katram no mums ir ļoti personisks skatījums. Es palieku pie pārliecības, ka vīrieša saskarsmē ar pretējā dzimuma pārstāvi cieņas un uzmanības nevar būt par daudz. Gribu domāt, ka daudziem kungiem sagādā prieku būt pieklājīgiem un galantiem visa mūža garumā, ieskaitot seniora gadus.