Lielā daļā gadījumu bezdarbs šai kategorijai tiek saistīts ar diskrimināciju vecuma dēļ. Ilva pagājušajā mēnesī nosvinēja 56. dzimšanas dienu. Svētku patiesībā nebija. Pirmkārt, bezdarbnieka pabalsts viņai ballītes rīkot neļauj, otrkārt, viņa patlaban pārdzīvo depresiju un nevēlas savu nomāktību uzgrūst apkārtējiem. Ilva ir radošās sfēras pārstāve, kas pēdējos 25 gadus savas dzīves atdevusi vienai darbavietai. Pēdējos gados uzņēmums piedzīvoja ne tikai nosaukuma, bet arī vairāku vadītāju nomaiņu. Pēdējais viņas karjerai bija izšķirošs. «Pērn vasarā atgriezos no atvaļinājuma. Jaunais direktors mani iesauca savā kabinetā. Domāju, ka grasās iepazīstināt ar savām prioritātēm, bet viņš paziņoja, ka mans amats tiek likvidēts. Man tas bija liels šoks, īpaši, ņemot vērā to, ka pamatalga bija noformēta kā minimālā, pārējo veidoja piemaksas. Ne uz kādu dižo bezdarbnieka pabalstu nebija jēgas cerēt,» stāsta Ilva. Pēc šī paziņojuma sieviete sāka intensīvi meklēt jaunu darbu, tomēr centieni bijuši «kā mušas sišanās pret sienu». Tagad Ilva reizi nedēļā uzkopj dzīvokli turīgai ģimenei, bet ar to neko daudz nopelnīt nevar. «Labi, ka man ir izpalīdzīgi bērni,» viņa nopūšas.
Sabiedrības integrācijas fonds komentārus par konkrētās vecuma grupas diskrimināciju sniegt atturas. Sociālo zinātņu nozares pārstāvji Māris Krūze un Evija Eglīte pagājušajā gadā veica pētījumu par diskrimināciju darba tirgū. Paralēli jauniešu problēmām iekļauties darba tirgū tika pētīta arī situācija pirmspensijas vecuma kategorijā. Aptaujā atklājās, ka par diskriminācijas gadījumiem darbavietā bija dzirdējuši apmēram 19% pirmspensijas vecuma cilvēku. Pēdējā gada laikā ar diskrimināciju darbavietā bija saskārušies teju 10%. Liela daļa no tiem gada laikā ar šādu attieksmi bija saskārušies pat piecas un vairāk reižu. Lielākoties diskriminējošā attieksme bijusi saistīta ar konkrētās personas vecumu, bieži šie cilvēki jutuši spiedienu saistībā ar vājām valodu zināšanām.
Labklājības ministrijas pārstāve Marika Kupče atzīst, ka pirmspensijas vecuma darbinieku potenciāls, pieredze un prasmes darba tirgū nav pietekami novērtētas. Viņa aizrāda, ka mūsdienu apstākļos personu 50 gadu vecumā nebūtu pareizi iekļaut pirmspensijas vecuma kategorijā, turklāt gados vecāku iedzīvotāju nodarbinātības līmenis Latvijā «pēdējo 10 gadu laikā nav atradies zem Eiropas vidējā rādītāja». Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka gados vecāki bezdarbnieki pakļauti samērā ilgākiem bezdarba periodiem. «Labklājības ministrija ar Eiropas Sociālā fonda līdzekļu palīdzību papildus jau tradicionālajiem pasākumiem laikā no 2015. gada beigām līdz 2021. gadam plāno veicināt ilgstošo bezdarbnieku iekļaušanos sabiedrībā, kā arī piemērotā darbā vai apmācībā, tādējādi mazinot viņu sociālās atstumtības riskus,» stāsta M. Kupče. Ministrija arī iesaistījusies aktīvās novecošanās jomas projektā, kura stratēģiju paredzēts izstrādāt 2016. gadā.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Menģelsone Dienai norāda, ka būtiskākais ir saprast, kādēļ cilvēki šajā vecumā paliek bez darba. «Gadījumos, kad darba devējs plāno, piemēram, restrukturizāciju vai ražotnes modernizāciju, būtiski ir savlaicīgi apzināt darbinieku prasmes un strādāt ar cilvēku, motivējot viņu iesaistīties mūžizglītības aktivitātēs, kas nodrošinās viņa palikšanu darba tirgū,» uzsver L. Menģelsone, norādot, ka LDDK šajā jomā aktīvi sadarbojas ar darba devējiem. LDDK ģenerāldirektore gan norāda, ka bezdarbam šajā vecuma kategorijā ir vairāki iemesli, to skaitā arī nevēlēšanās mācīties un pielāgoties jaunām prasībām. Viņa arī uzsver, ka vēl lielāka problēma par šo ir bezdarbs jauniešu vidū.