Sākumā bija grūti saprast, tomēr pamazām «piešāvos». Runājām par avīžu tirgošanu, kā veicas, cik var pārdot, kā ar iztikšanu. Toreiz viņš teica, ka mācījies Maskavā svešvalodas tālmācībā, bet tagad jāpelna nauda iztikšanai. Nākamajā tikšanās reizē stāstīja, ka spēlējot dambreti, tā esot viņa lielākā aizraušanās. Arī invalīdu sporta klubā _Optimists_ sportojot. Tā mēs laiku pa laikam tikāmies un runājāmies. Gāja laiks, Gunāru ar avīzēm Kaļķu ielā vairs neredzēju.
Pagājušajā gadā satiku Gunāru autobusa pieturā. Izrādījās, ka abiem vajadzīgs viens maršruts, vēl vairāk - dzīvojam gandrīz kaimiņos. Gunārs stāstīja, ka avīzes vairs netirgojot, smagā soma vairs nav pa plecam, kā nekā nosvinējis piecdesmito jubileju. Bet dambreti joprojām spēlējot, vieglatlētikas sacensībās vairs nestartē, neesot ar ko sacensties, viņš ir vienīgais sportists savā grupā un tas nav interesanti. Veselība ar' vairs nav tik laba, bet mājās nevarot nosēdēt: «Kā lai sēž bezdarbībā, ja varbūt kādam varu palīdzēt.» Šis Gunāra teiciens mani pārsteidza un samulsināja. Cilvēks ar cerebrālo trieku kopš bērnības, neskatoties uz savām grūtībām, ir gatavs palīdzēt citiem. Sarunājām tikties un parunāt. Tikšanās vietu Gunārs nozīmē Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons birojā. «Es tur strādāju,» viņš lepni nosaka. Laikā, kamēr nebijām tikušies, Gunārs apguvis datorprasmes, mācoties vairākos kursos. Tiekamies darbavietā. Tā ir plaša istaba ar vairākiem datoriem un ratiņkrēsliem. Gunārs strādā pie datora. Spēcīgie, mezglainie pirksti itin veikli atrod vajadzīgos taustiņus. Šajā datorvietā ratiņkrēsla nav. Jautāju, vai tad nebūtu ērtāk ripināt, es dažreiz mēdzu redakcijā, pēcpusi nepaceļot, aizstumties pie kolēģu galda. Nē, Gunārs krēslā ar riteņiem nesēdīšoties. Viņš domā, ka daudzi no tiem, kas iesēdušies, zaudējuši sparu, nolaiduši rokas. Gunārs ir cīnītājs, viņš ies pats un darīs pats. Viņa darbs ir internetā meklēt informāciju, kas būtu noderīga Apeirona projektiem un rosinātu arī citus īpašos cilvēkus darboties. Ar sajūsmu man stāsta par spāņu studentu Pablo Piņedu, kurš ir pirmais students Eiropā ar Dauna sindromu, kas ieguvis bakalaura diplomu psiholoģijā. Jauneklis atveidojis sevi filmā Yo Tambien, par ko saņēma Silver Shell balvu Sansebastjanas filmu festivālā 2009. gadā. Tomēr viņš negrasās kļūt par filmu zvaigzni, bet saista nākotni ar izglītību un izglītošanu, stāstot par iespējām, ko mācīšanās paver. Piņeda strādā Spānijas saulainā Vidusjūras krasta municipalitātē Malagā.
Arī Gunārs gribētu vēl mācīties. Tomēr tagad ir jāstrādā darbs. Pusdienas pārtraukums beidzies, un šķiroties saņemu uzaicinājumu atnākt ciemos.
Viesojos pie Gunāra pēc pusgada. Viņš dzīvo vienā mājā ar māsas ģimeni. Māsa ir ārste. Tēvs bijis zinātnieks. Gunāra istaba ir pirmajā stāvā. Tā ir neliela, askētiska, bet te ir viss nepieciešamais, arī mūzikas centrs un dators. Datorā Gunārs klausās arī mūziku. Iecienītākā ir sešdesmito septiņdesmito gadu estrāde un klasiskā mūzika. Saņemu padomu, kur internetā var atrast labu sešdesmito un septiņdesmito gadu mūziku. Vēl viena aizraušanās - folkloristika. Atrasts un apkopots daudz informācijas, tapuši arī raksti, kuri atrodami tīklā. Pienācis laiks doties uz dambretes klubu. Gunārs ir Rīgas dambretes kluba Dāma dalībnieks. Šodien ir īpaša diena, jo notiek Rīgas atklātais čempionāts dambretē. Viņš ir saposies, pat džemperis ir ar rakstu, kas atgādina dambretes dēlīša laukumu. Māsa aizrāda, ka Gunārs nav noskuvies, un piedāvā palīdzēt. Parasti gan viņš skujoties pats, bet šodien jāsteidzas.
Klubs iemitinājies Bērnu un jauniešu centra Daugmale mājā. Agrāk dambretes klubs Dāma mājojis Avotu ielā, tur notikusi privatizācija un tagad mājvieta ir šeit. Telpa ir pilna ar dažādu gadagājumu dambretes entuziastiem. Pašlaik vēl čempionu noskaidro bērni. Gunārs dambretistu vidē ir pilnībā integrējies. Sveicinās, runājas un pārspriež, kā jau klubā pienākas. Atklāšanas runas ir īsas, un tad izloze. Šoreiz veiksme nav sabiedrotā un Gunāram pretiniekos ielozēts meistars, potenciālais čempions. Izspēle ir diezgan ilga, citi jau paguvuši noskaidrot uzvarētāju. Tomēr tagad jāgaida 64+100 ātrspēles un tempo 64 lauciņu dambretē turnīrs (pēc Šveices sistēmas), kur, iespējams, veiksies labāk.
Uz darbu tagad Gunārs iet kā brīvprātīgais, jo viņam atvēlētais pusotrs gads ir cauri un pēc likuma vismaz pusgads jāatpūšas. Trīs reizes nedēļā viņš dodas uz Apeironu, lai meklētu informāciju un palīdzētu citiem.