Situācija stabilizējas, lai gan visas piesārņojuma sekas pilnībā vēl nav novērstas. Pašlaik Šlokenbekas ūdenskrātuvē simtprocentīgi jau atjaunojušies trīs dūņu baseini, viens gan vēl nav. Tā ka veiktie pasākumi ir devuši rezultātus, un uzņēmumi Tukuma piens un Puratos Latvia savus notekūdeņus ved uz citām notekūdeņu attīrīšanas vietām. Savukārt uzņēmums Tukuma ūdens, kas nodarbojas ar notekūdeņu attīrīšanu, atjauno savu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu sistēmu. Jāteic, ka visi sanācijas pasākumi turpināsies vēl divas nedēļas.
Tātad neglābjams zaudējums nav nodarīts?
Agrāk vai vēlāk daba ar visu tiek galā. Taču pašvaldībai noteikti jādomā par to, kādiem mērķiem tā vēlas nākotnē šo ūdenskrātuvi izmantot. Ja tā tiks izmantota zivju makšķerēšanai, tad būs nepieciešami vēl papildu sanācijas pasākumi.
Kas tad ir galvenais ūdenskrātuves piesārņojuma vaininieks?
Par šo lietu ir ierosināts kriminālprocess, jo videi nodarīts būtisks kaitējums. Kamēr notiek izmeklēšana, mēs vēl nevienu nevaram pasludināt par vainīgo. Taču no vides aizsardzības un likuma Par piesārņojumu skatu punkta raugoties, par piesārņojumu atbildīgs ir uzņēmums Tukuma ūdens, kas ir notekūdeņu attīrīšanas iekārtu operators. Uzņēmums ir pilnībā atbildīgs, lai tā iekārtas novadītu pietiekami attīrītus notekūdeņus. Tas, kādus notekūdeņus šis operators pieņem no citiem uzņēmumiem, piemēram, Tukuma piena, ir pilnībā tā atbildība. Neviens nav atcēlis principu - par piesārņojumu maksā piesārņotājs. Ja komersants veic piesārņojošas darbības un tam ir izsniegta īpaša licence, tad viņš ir pilnībā atbildīgs par visu, kas ar viņa iekārtām notiek.
Kāds varētu būt sods par šo pārkāpumu?
Tas būs kriminālsods, kā arī tiks aprēķināti zivju resursiem nodarītie zaudējumi, kas būs jāatmaksā valsts budžetam.
Vai Šlokenbekas ūdenskrātuves gadījums ir izņēmums vai parasta prakse? Cik apzinīgi ir uzņēmumi, kuri veic piesārņojošas darbības?
Tas tomēr ir izņēmuma gadījums. Ja runājam par pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, tad to notekūdeņi ir diezgan piesārņoti. Līdz ar to visiem šiem uzņēmumiem būtu jādomā par to, ka jāveic šo notekūdeņu priekšattīrīšana. Nākotnē izsniegtajās atļaujās veikt piesārņojošas darbības noteikti jāparedz priekšnoteikums, ka uzņēmumam pašam jāveic notekūdeņu priekšattīrīšana. Ja runājam par to, cik uzņēmumi ir apzinīgi, tad jāteic, ka tas ir ļoti dažādi. Protams, visu nepieciešamo attīrīšanas iekārtu iegāde un ekspluatācija ir lieli kapitālieguldījumi. Tomēr, ja tiek veikta piesārņojoša darbība, tad uzņēmumam šādi ieguldījumi ir jāveic. Ja Tukuma piens būtu iegādājies notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtas, tad šobrīd atkristu izdevumi, kas rodas, tos vedot uz Rīgu. Jāteic, ka tie uzņēmumi, kas godprātīgi ievēro visus vides normatīvus, zaudē konkurencē ne tik godprātīgiem komersantiem, jo naudu iegulda lietās, kas pašas par sevi, lai gan nepieciešamas, taču peļņu nenes.
Ar ko uzņēmumi grēko vairāk - ar gaisa vai ūdens piesārņošanu?
To ir grūti pateikt, jo gaisa piesārņojumu ir grūtāk konstatēt atšķirībā no ūdens, kur tas uzreiz ir konstatējams.
Vēl viena aktualitāte - Valsts vides dienests ir lauzis līgumu ar uzņēmumu Skonto būve par Inčukalna gudrona dīķu sanāciju. Uzņēmums jau šo lēmumu ir pārsūdzējis tiesā. Vai jums tas ir pārsteigums?
Nē, tas bija gaidāms.
Kādi ir jūsu galvenie argumenti, laužot šo līgumu?
Tie ir uzņēmumam paziņoti, un, tā kā priekšā ir tiesvedība, es par šiem argumentiem negribētu plašāk stāstīt visai sabiedrībai. Tomēr varu teikt, ka pamatā ir paša uzņēmuma rīcība un tā nespēja pildīt noslēgto līgumu.
Kāda ir kopējā līguma summa?
Teju 42 miljoni eiro.
Kas tālāk notiks ar gudrona dīķu sanāciju, vai līdz tiesas lēmumam darbi tiks iesaldēti?
Nē, nekādā gadījumā. Jau rudenī, negaidot tiesas lēmumu, tiks sludināts jauns iepirkums par sanāciju darbu veikšanu. Tā kā projektu līdzfinansē no Eiropas struktūrfondiem, tad, lai mēs šo naudu atgūtu, darbi ir jāpabeidz līdz 2019. gadam.
Vai izdosies?
Es par to esmu pārliecināta.
Kas šobrīd notiek ar Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu izgāztuvi?
Tur pretēji gudrona dīķiem ļoti veiksmīgi norit sanācijas darbi. Viss piesārņojums no izveidotajiem baseiniem ir izvākts un notiek šo baseinu demontāžas darbi. Paralēli tiek arī izsūknēti gruntsūdeņi un tie tiek attīrīti.
Kā jūs vērtējat mūsu atkritumu apsaimniekošanas politiku no vides viedokļa, cik tā ir draudzīga?
Process ir gana videi draudzīgs un saprātīgs, bet ir ļoti grūti izsekot atkritumu plūsmām, īpaši, ja runa ir par dalīti vāktajiem atkritumiem. Atkritumu pārstrāde vēl joprojām ir nepietiekama, jo atkritumu apjoms, kas nonāk poligonos, ir pārāk liels. Ja runājam par elektronisko preču atkritumiem, kas lielā daudzumā ar prāmjiem tiek ievesti Latvijā no citām valstīm, īpaši Zviedrijas, tad tā ir liela problēma. Tiek ievesti veseli busiņi ar svina akumulatoriem, kas, protams, ir nelegāli. Tas ir izdevīgs bizness, jo var saņemt naudu par krāsainajiem metāliem, kas rodas, pārstrādājot šos svina akumulatorus. Jāteic, ka uzraudzības dienestiem ir grūti izsekot, kad tie ir atkritumi un kad elektroniskās iekārtas, kas ievestas personiskām vajadzībām. Katru kravu mēs izķert nevarēsim, taču, ja pārbaužu intensitāte palielināsies, tad šādu gadījumu skaits noteikti saruks.
Kāda ir situācija ar maluzvejniecību, vai tā iet mazumā vai pieaug?
2013. un 2014. gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, ir sarucis gan atklāto pārkāpumu, gan uzlikto sodu skaits. Tajā pašā laikā ir trīskāršojies zivju resursiem nodarītā kaitējuma apmērs. Tas nozīmē, ka pārkāpumu ir skaitliski mazāk, bet tie ir lielāki un būtiskāki. Šī tendence ir nedaudz biedējoša.
Kurās ūdenstilpēs visvairāk darbojas maluzvejnieki?
Tās ir visas lielās upes un ezeri - Babītes un Usmas ezeri, Lielupe, Salaca, arī Gauja un Daugava. Jāteic, ka daudzos gadījumos pieķertie maluzvejnieki ir recidīvisti, kas to dara atkal un atkal.
Vai inspektoru kapacitāte ir pietiekama?
30 inspektori, kas strādā ar maluzvejniekiem visā valsts teritorijā, ir nepietiekami. Taču, manuprāt, vispār būtu jāmaina pati sistēma. Proti, daudzi publiskie ūdeņi ir nodoti pašvaldībām apsaimniekošanai, domāju, ka tām tad arī vajadzētu pieskatīt šos ūdeņus, lai tur nenotiktu nelikumīga zveja. Ja katrā pašvaldībā būtu pa vienam zivju inspektoram, tas jau būtu liels ieguvums. Tas pats attiecas uz privātajiem ūdeņiem, kurus vajadzētu pieskatīt to īpašniekiem.