Marts ir izgājis visas rehabilitācijas vietas, kādas vien atrodas Latvijā un sniedz palīdzību cilvēkiem, kas atkarīgi no narkotikām. Pret iziešanu no «purva», no «kaifa» viņš patiesībā ir nihilistiski noskaņots. Par līdzcilvēku pūlēm palīdzēt tikt ārā no pašu radītās atkarības Marts iekšēji smīn: «Paši vainīgi, ka bāž rokas ugunī! Kad ziepes lielas, kad pašiem vairs nav naudas jaunām devām un mokās lomkās, tad brēc - re, re, apdedzinājos, tagad nu mani glābiet...»
Marts lietoja heroīnu. Špricējās. Sākums bija tāds: reiz kādā draugu draugu mājas ballītē viņu paslavēja nepazīstama skaistule. Sarunājās, padejoja, deva mājienus, ka varētu uziet augšistabiņā, kur pēc nerakstītiem likumiem ir vieta ātram pārīšu seksiņam. Martam siekala bija notecējusi kā kurpju šņore, puisis jau bija uzsildīts un gatavs iet augšā, pēkšņi daiļava teica - oho, tev tik skaistas vēnas, grēks neizmantot tādu dabas skaistumu. Teica - esi čalis, izmēģini, ja mani gribi, būs forši. Kad Marts apjucis nominstinājās, ievilinātāja uzmetusi lūpiņu: ko, čalīt, ar memmīšiem nav pa ceļam.
Marts piekrita: «Tikai vienu reizīti, lai zinātu, kā tas ir! Katrs, kurš iesāk, domā tieši tā. Un vēl domā - ar mani nekas slikts nenotiks!»
Marts varētu uzsēsties uz adatas, bet laikam liktenis apžēlojās. Viņš jebkuru atkarību uzskata par savdabīgu dabas sietu globālā mērogā.
Marts ir aizdomājies, ka tādējādi dabā notiek dabiskā līdzsvara saglabāšanās: «Kā dabā notiek? Savus gēnus tālāk nodod stiprākais. Taču mūsdienu pasaulē medicīna rūpējas par tizleņiem, kuri prot vien tēlot dzīvi, nevis rīkoties ar harpūnu, šķēpu vai loku. Pirmatnējā pasaule bija dabiskāka - vājais posms ar vājiem gēniem ātri tika atsijāts. Daba ir nežēlīga, un narkotikas ir viens no veidiem, kā uzlasīt tos, kuri ir vājais posms, kuru gēni nav dabai derīgi. Tikai žēl, ka mirst jauni un nevis kaujā aizstāvot savu cilti, bet pašam uzduroties uz adatas.»