Brodskis jau bija saņēmis Nobela prēmiju literatūrā. Stokholmā allaž viņam «rakstījās» labi - te tapusi gan viņa politiskā satīra - luga Demokrātija!, gan lielākā daļa Venēcijai veltītās grāmatas Watermark/Ūdenszīme, kas droši vien ir slavenākā kāda XX gadsimta literāta atzīšanās mīlestībā šai leģendārajai pilsētai ūdenī.
Atsvaidzinošajā nordiskajā klimatā Brodskis labprāt dzejoja, - 1993. gadā Vesterosā tapis arī šis darbs:
Tomass Transtremers pie klavierēm
Pilsētiņa kā augsnes virsbūve laukvidā
Monarhs ar vietējā pasta štempeli ģīmī
Baznīcas zvans dienvidū. No tuvējās pamatskolas
kā tabletes no nespodrās nākotnes izbirst pusaudži.
Linneja audzēknes, mašīnas nosūb un zaļojot sarūs zem gobām,
un arī lapas, un arī negribot, kaut ir no citas vielas,
sparīgi raujas prom no šīs vietas.
Viss pamiris.
No soļiem nemanāmi tūkstošais laukums monumentam
Še pierakstīts vienmēr palikšanai.
Kā klavieru taustiņiem piemūķētā roka
pamazām aizmūk no ķermeņa,
kā tikusi beidzot pie dāsnāka mantojuma vai
lielākā vienaldzībā par to, smadzeņu šūnās krāto;
un pirksti -
tie droši baidās pazaudēt nosapņoto bagātību un
drudžaini skraida pa alu,
ar dārgumiem aizķepinot spraugas.
Atdzejot Brodski ir mocība - viņa vārdu šifrs spītīgi nepakļaujas tulkošanai: tiklīdz šķiet - esi ticis galā ar jēgu, sāk klibot ritms; kad esi savaldījis ritmu, zūd pantmērs, un pamazām interpretācija attālinās no oriģināla kā kuģītis no krasta, kur sauszeme ir dzeja, bet «vārdi, vārdi, vārdi» - atdzejas ūdens.
Arī lasīt dižus dzejniekus, sevišķi klasiskos modernistus, nav viegli, tas ir pamatīgu pūliņu darbs, kamēr tiec pie dzejas kodola - kad vārdi sāk skanēt savā iekšējā loģikā kā mūzikā.
Viena no kosmiskajām sagadīšanās «jaušībām» ir tā, ka divdesmit četrus gadus pēc Brodska Nobela prēmiju literatūrā saņēma zviedru dzejnieks Tomass Transtremers - tas, kuram cits nobeliāts Brodskis reiz pēc tikšanās veltīja dzejoli.
Taču nevis sagadīšanās, bet likumsakarība bija fakts, ka Transtremera - Latvijas un latviešu patiesa drauga un nule iegūtās Nobela prēmijas laureāta - vienīgo šā gada ārzemju vizīti Rīgā neapmeklēja nedz Valsts prezidenta, nedz Ministru kabineta augstākie ierēdņi. Valdība, kuras locekļi lepojas, ka «no 13 ministriem 10 ir tviterī», Transtremera viesošanos Latvijā nepamanīja. Un runa te nav par necieņas izrādīšanu pret Nobela prēmiju (ministrus un citas politprominences kaut kā nemanīja arī pērnās nobeliātes Hertas Milleres nesenā priekšlasījuma laikā Rīgā) vai pasaulslavenu dzejnieku no Zviedrijas, kurš gan pratās izrādīt cieņu Latvijai, ar ko dzejnieku vieno ciešas saites.
Runa ir par mūsu politiskās elites attieksmi pret kultūru. Kultūru «kā tādu». Vai kultūras ministre, Valsts un Ministru prezidents nezina, kā no Parīzes, Rīgas pils vai Brīvības 36 internetā nosūtīt sirsnīgu apsveikuma uzrunu Nobela laureātam? Tikai nevajag bla-bla-bla par milzīgo aizņemtību - par Tomasa Transtremera vizīti Latvijā bija zināms jau vismaz pāris nedēļu.
Nu, nekas - pagaidīsim Jauno vilni un līdz ar vilni - mūsu politiķu kultūras izpratnes līmenim atbilstošākas slavenības. Gan jau tad būs i pieņemšana Pilī, i laiks apmeklēt šovus un pēcpārtijas - nu, vismaz kā eksprezidenta Valda Zatlera laikā. Jo, grozies kā gribi, dzeja ir pārāk grūta kultūra.