Vieno atmiņas
Patlaban ievērojama dienas daļa A. Milleram paiet Liepājā, kur darbojas viņa uzņēmums DG termināls, bet Aivara skolas gadi saistīti ar Skrīveriem. Tāpēc arī uzņēmējs atbalsta tos skrīveriešus, kam palīdzība vajadzīga visvairāk, - skolēnus un sociālā aprūpes centra iemītniekus. «Ar Skrīveriem mani vieno atmiņas - gan par laiku vecāku mājās, gan par skaistajiem bērnības un pusaudža gadiem, kas pagāja, mācoties Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Es pazīstu cilvēkus, kuri joprojām Skrīveros strādā, un vēlos viņiem palīdzēt,» Dienai stāsta A. Millers un atzīst: «Tajā, ka atbalstu Skrīverus, protams, ir zināms sentiments.»
Aivars Millers «ir viens no tiem cilvēkiem, kurš klusām dara labus darbus, neprasot publisku paldies. Viņš mulst ikreiz, kad vēlamies viņam pateikties par to, ko viņš mums devis. Taču mēs uzskatām, ka viņš ir mūsu lepnums, un vēlamies, lai viņš kļūtu ne tikai par Skrīveru, bet arī visas Latvijas lepnumu», piesakot A. Milleru Latvijas lepnuma balvai, raksta skrīverieši - A. Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš, Skrīveru novada Sociālās aprūpes centra Ziedugravas direktors Pēteris Jansons un Skrīveru Kultūras centra direktore Baiba Dronka.
Mecenātisma aizsākums
«XX gadsimta deviņdesmitajos gados aizbraucu uz Skrīveru vidusskolu, parunāju ar savu bijušo klases audzinātāju Edgaru Murānu, kurš tolaik mācīja matemātiku un informātiku, un viņš man priecīgi stāstīja, ka skola kā humāno palīdzību no ārzemēm saņēmusi datorus. Man radās iespaids, ka tie datori no Rietumiem atsūtīti tāpēc vien, ka tos bija vieglāk nosūtīt uz Latviju, nevis utilizēt, tik veci tie bija. Tad nolēmu, ka man pašam jāsagādā skolai, kurā esmu mācījies, normāli datori. Tā arī atbalsts sākās. Tagad jau ilgāku laiku notiek tā - katru gadu aprunājos ar skolas vadību un pedagogiem, kas tieši skolai visvairāk vajadzīgs, un to arī cenšos sagādāt,» stāsta A. Millers.
Līdzīgi - izvērtējot to, kas praktiski nepieciešams, - aizsācies arī A. Millera atbalsts Skrīveru novada Sociālās aprūpes centram Ziedugravas. «Sociālās aprūpes centrā par vadītāju strādā mans bijušais skolasbiedrs Pēteris Jansons. Viņš pastāstīja - ja naudas trūkuma dēļ neizdosies nopirkt TV dekoderus, centra iemītnieki paliks bez televīzijas. Sapratu, ka dekoderiem nepieciešamā summa nav tik liela, lai es nevarētu to ziedot tam, lai sirmgalvji tomēr varētu savas iemīļotās televīzijas pārraides skatīties,» atceras mecenāts. Viņš arī atzīst, ka sniegt atbalstu sociālās aprūpes centram pamudināja tas, ka «centra vadītājs dara daudz vairāk, nekā viņam darba pienākumos noteikts, viņš ļoti cenšas, lai šis sociālās aprūpes centrs būtu pēc iespējas labākā līmenī».
Lai varētu uzticēties
Tomēr A. Millera mecenātisma projekti neaprobežojas tikai ar Skrīveriem. Piemēram, Liepājā viņš atbalstījis Jāņa Gunāra Kalnmaļa izstādi un grāmatu. «Man patīk šī Aizputes mākslinieka gleznas. Es nospriedu, ka mākslinieks, kuram piemīt tik liela strādātgriba un radošais talants, ir pelnījis, lai viņam sarīko izstādi un atbalsta ar izstādi saistītās grāmatas sagatavošanu,» savu rīcību pamato uzņēmējs.
Nekritiski visiem, kuri lūdz palīdzību, A. Millers gan naudu dalīt nevēlas. «Gandrīz katru nedēļu saņemu lūgumu kaut ko finansiāli atbalstīt. Es izvēlos atbalstīt tos cilvēkus, par kuriem pats personīgi zinu - viņi daudz strādā, un es varu viņiem uzticēties. Dažs labs palīdzības prasītājs izskatās pēc tāda, kas mēģina realizēt savu biznesa projektu. Turklāt ir arī cilvēki, kuri bez objektīviem iemesliem izvairās no nopietnas strādāšanas, bet nevilcinās prasīt naudu citiem,» secinājis mecenāts.
XX gadsimta deviņdesmitajos gados Aivars Millers strādāja valdībā, bija rūpniecības un enerģētikas ministrs, bet par pašreizējo situāciju valstī viņš teic: «Lai gan esmu pārliecināts, ka labklājību var sasniegt ar mērķtiecīgu darbu, jāatzīst, ka iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem šobrīd nav vienlīdzīgas. Laukos ir daudz ierobežotākas profesionālās izaugsmes iespējas un arī iespējas skolas gados apgūt pat elementārākās XXI gadsimtā nepieciešamās prasmes, piemēram, datorprasmes.» Tāpēc vislielāko gandarījumu viņš izjūt par kādreizējo Skrīveru skolēnu dzīvē īstenotajiem sasniegumiem.
Jauniešiem uzņēmējs iesaka: «Jebkuras zināšanas dzīvē noder, tāpēc svarīgi apgūt prasmi mācīties, kā arī motivēt sevi idejas realizēt, neatstāt ideju īstenošanu pusratā. Svarīga ir arī neatlaidība - katru dienu strādāt sava mērķa labā, jo vienā dienā panākumi neatnāk nevienam.»