Politikā var būt tikai vai nu ar pilnu krūti, vai nemaz. Ja runājam par sajūtām, es, protams, emu iekšā politikā ar visu savu būtni. Ja runājam par praktisko izpildījumu, tad līdz tam 7/24 režīmam, lai politikā gūtu panākumus, vēl ir tāds laiks ejams.
Kas ir vieglāk - būt par klīnikas vadītāju, būt par Valsts prezidentu vai būt par valdošajā koalīcijā ietilpstošas frakcijas vadītāju?
Tas nav salīdzināmi. Katra nes savu emocionālo, intelektuālo un atbildības lādiņu. Cita lieta ir - cik komfortabli kur tu pats jūties.
Un kur jūs jutāties viskomfortablāk?
Simtprocentīgi - ķirurģijā. Jo tā tomēr paliek mana dzīves mīlestība, talants, arī garākais manas dzīves nogrieznis. Un neizbēgami garākais dzīves nogrieznis atstāj arī pēdas, kas ietekmē visu tavu turpmāko darbību.
Par politiskajām aktualitātēm. Publika gaida tagad Reformu partijas uznācienu Rīgas pašvaldības vēlēšanu sakarā. Cik ilgi vēl?
Es jums simtprocentīgi piekrītu, ka publika gaida Reformu partijas iznācienu. Ja mēs paskatīsimies uz to, kas līdz šim ir noticis, - katrs nākamais pieteiktais mēra kandidāts ienes izmaiņas kopējā bildē. Un tā bilde šobrīd ir izveidojusies tāda, ka no Reformu partijas būs atkarīgs ļoti daudz. No tās pozitīva vai negatīva starta pašvaldību vēlēšanās Rīgā būs atkarīgs, kāds būs Rīgas liktenis nākotnē. No otras puses, apzinoties šo atbildību, mēs tomēr pieturēsimies pie ļoti rūpīgas situācijas analīzes plāna…
Liels aktieris, liela pauze?
Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze… un arī droši vien lielāki panākumi.
Jautājums par kopēja saraksta neveidošanu ar Vienotību ir neatgriezeniski izšķirts?
Tāds lēmums ir pieņemts gan partijas valdē, gan domē. Bet tajā pašā laikā es teikšu, ka politiskā situācija bieži negaidīti mainās, pat ļoti. Un es būtu piesardzīgs, pirms mēs neesam pieņēmuši pēdējo galīgo lēmumu un sākuši savu vēlēšanu kampaņu...
Vienotības un Nacionālās apvienības kandidāti jau paspējuši pateikt kategorisku nē iespējamai koalīcijai ar Saskaņu nākamajā Rīgas domē. Vai jums arī būs šajā jautājumā strikta pozīcija?
Šis ir ļoti interesants jautājums. Parasti politiķi nesteidzas vilkt sarkanās līnijas. Mēs Saeimā novilkām skaidru sarkano līniju tajos oligarhu jautājumos… Bet, godīgi sakot, pašvaldību vēlēšanās man ir pārsteigums šo līniju vilkšana. Acīmredzot tomēr kaut kas slēpjas pašā Saskaņas centrā. Kāpēc pret to tiek vilktas šādas sarkanās līnijas jau pašā kampaņas sākumā.
Vai tagad esat pamanījuši kādu tādu Saskaņas problēmu, ko neredzējāt, kad pēc Saeimas vēlēšanām bijāt gatavi veidot ar viņiem koalīciju?
Jā. Redziet, mēs toreiz bijām ļoti drosmīgi atvērti, jo tādā veidā būtu varējuši mainīt politisko vidi vēl vairāk, nekā esam to darījuši līdz šim. Bet šeit man ir jāatkārto - ja partija ar 31 procentu balsu parlamentā nespēj nonākt valdībā, tad tā tomēr ir šīs partijas pašas problēma. Pašu nemākulība. Un Saskaņa izvēlējās ļoti vienkāršu taktiku. Reformu partija bija vienīgā, kas bija gatava strādāt ar viņiem vienā valdībā. Bet, kad tas neizdevās pilnīgi objektīvu iemeslu dēļ, tad Saskaņa paziņoja, ka mēs, Reformu partija, esam galvenie vainīgie, kāpēc viņi nav valdībā. Un tas bija tālredzīgs solis - atšūt jebkuru viņu elektorātu no Reformu partijas. Bet lielākā ilgtermiņā - tas bija tuvredzīgi. Un ir panākuši to, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām jebkura politiska koķetērija ar Saskaņu nav iespējama.
Pastāv runas, ka toreiz ņemt Saskaņu koalīcijā jums bija ieteikuši kādas draudzīgas lielvalsts pārstāvji.
Nu man atliek tikai pasmaidīt par šīm runām. Pat ja tādu prokremliski noskaņotu partiju kā Saskaņas centrs nespēj no Maskavas regulēt, tad visādas citas runas ir vienkārši anekdote.
Daudzus pārsteidza dusmīgais Valda Dombrovska bāriens Robertam Ķīlim. Kas īsti notiek koalīcijā, un kā jūs jūtat atbalstu vai neatbalstu savām reformām?
Reformas pēc definīcijas vienmēr sastop pretestību. Ar to ir jārēķinās. Un pretojas tie, kas izmanto pastāvošo situāciju, gūst arī no tās materiālus labumus. Un tad ļoti svarīga ir visas valdības kopēja rīcība. Un šeit parādās paradokss, ka faktiski šis tāds premjera uzbrauciens būtu jāizmanto kā viens pozitīvs dzinulis, aicinājums - dariet to beigu beigās ātrāk. Kā iespēja iestumt tās reformas uz priekšu, ātrāk…
Bet vai kāds nevēlas izstumt jūs no koalīcijas?
Šādu baumu pamatā vienmēr ir opozīcijas darbība, kas cenšas destabilizēt situāciju koalīcijā. Nu, piedodiet, jebkurā koalīcijā būs strīdi, būs diskusijas par to, kā ir labāk, kuras lietas darīt un kad darīt… ja tomēr mēs paskatāmies uz pašu koalīciju, tad visas partijas, kas ir koalīcijā, ir dziļi ieinteresētas šajā valdībā, lai tā kā tāda strādātu līdz nākamajām vēlēšanām. Un tas jau ir mūsu partijas uzstādījums - mainīt politisko kultūru Latvijā, ka vēlēšanas izšķir, kura valdība ir pie varas.
Jo kā bija iepriekš - kā notika oligarhisko spēku pārbīdīšanās, tā krīt valdība. Klasiski mums bija trīs, trīs varas centri, kā divi pārbloķējas pret trešo, tā jauna valdība.
Jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka tie jūsu pieminētie trīs oligarhiskie centri vairs neko neietekmē? Vai varbūt jauni oligarhi...
Nu, pirmkārt, vismaz divus no trim vairs nevar saukt par oligarhiem, jo viņiem šobrīd nepiemīt politiskā vara. Ir palicis tikai viens. Ar ietekmi, bet ar minimālu ietekmi.
Tajās jūsu ministra Edmunda Sprūdža aktivitātēs pret Lembergu mēs nemanījām tādu izteiktu Vienotības atbalstu.
Nu jebkura tāda vecāka partija… rīkojas arī ar vecākam cilvēkam raksturīgu nostāju - nu varbūt var nedarīt. Nu mēs taču visu esam sasnieguši, esam jaunībā daudz strādājuši, daudz izcīnījuši... Un tagad, nu tad stūrēsim tā lēnāk, uz pensiju. Bet viena jauna partija, kas ir izveidojusies, lai panāktu lūzumu, tas ir citādi. Un, protams, šeit vienmēr būs pretruna. Vieni būs tie, kas stums uz priekšu, otri - piesardzīgāki. Bet tur jau arī ir savs labums. Kādreiz reformu karstgalvībā varētu būt kādi soļi, no kuriem vajadzētu atturēties.
Vai jūsu partijai liekas, ka visi Roberta Ķīļa uzstādījumi ir pareizi un augstskolu rektori viņu nesaprot?
Augstākās izglītības reforma ir ļoti fundamentāla. Un šajā procesā ir vairāki spēlētāji. Mums ir Roberts Ķīlis, kurš ir uzņēmies šajos divdesmit gados drosmīgāko iniciatīvu. Otrs spēlētājs ir rektori. Bet es nedomāju, ka rektori ir tas lielākais pretspēks. Jo viņi savās augstskolās ir tie, kuri savās augstskolās vada un kuriem jārēķinās ar savu mācībspēku kolektīvu. Varbūt no sākuma rektori padodas tiem saviem mācībspēkiem un saka nē, bet ar laiku viņi sapratīs, ka reformas var dot viņiem papildu varas kapacitāti, lai viņi paši varētu izdarīt reformas savās augstskolās. Es domāju, ka īstenībā lielākā daļa rektoru ir par reformām, bet viņus attur tas spēks, ko saucam par mācībspēku. Mācībspēki, pasniedzēji - tie ir tie, kas reāli jūtas apdraudēti. Ja mēs runājam par nekvalitatīvām programmām, tad tie mācībspēki, kas tās realizē, tie jūtas apdraudēti.
Un studenti?
Jā, nu tos gan vienkārši maldina. Jo katrs students, katrs vecāks ir ieinteresēts kvalitatīvākā izglītībā. Gala rezultātā, kurā jaunietis ir spējīgs atrast labu darbu. Un valsts vairs nevar atļauties mānīt šos jauniešus - ka tā izglītība, par ko saņemat diplomus, ir ļoti laba. Tāpēc šajā procesā ir jādabū studentu atbalsts un jādabū rektoru atbalsts.
Vai jūs kā partija varētu būt arī starpnieks starp ministru un rektoriem?
Noteikti.
Jums jau bija tikšanās ar Augstākās izglītības padomi.
Mums bija, un mums bija liela vilšanās sajūta par šo tikšanos. Mēs runājām dažādās valodās. Reformatoru valodā un stagnātu valodā. Un, ja mēs gribam reformas, mums jāveido tāda augstākās izglītības padome, kas grib reformas. Bet rektori tomēr ir vēlētas amatpersonas, un mēs respektējam to, ka viņi ļoti daudz var izdarīt, ja iesaistās šajā procesā. Un ar rektoriem mēs runāsim.
Pirms intervijas neformālā sarunā jūs pateicāt tādu interesantu frāzi: «Es ar šausmām skatos, cik ātri izpildās mūsu programmas punkti.» Paskaidrosiet?
Redziet, ja mērķi tiek sasniegti ļoti ātri, it sevišķi bez lieliem publiskiem skandāliem, tad bieži vien cilvēkiem, kas mūs ievēlē, liekas, ka mēs neko nedarām. Kad paņemu mūsu partijas programmu un sāku tā pa punktiem iet cauri, tad tik daudziem punktiem jāliek klāt atzīme «izpildīts», ka jāsāk domāt par jauniem mērķiem.
Bet vai cilvēki saprot, ka tie ir jūsu programmas punkti, kas tiek izpildīti. Skatāmies uz tiem reitingiem…
Jā, es jums pilnīgi piekrītu. Jo partijas, kas nāca ar izplūdušām programmām, tā pati Vienotība, tās var vienmēr teikt: izpildījām to, ko solījām, jo solītas tika izplūdušas lietas. Un, ja ko neizpildījām, tad teikt: bet mēs jau tā īsti arī nesolījām. Savukārt mūsu programmā mēs rakstījām ļoti konkrētus mērķus, ko sasniegt. Un bieži vien šie mērķi koalīcijā sakrīt un piepildās. Piemēram, nodokļu samazināšana. Pirms vēlēšanām mēs bijām vienīgie, kas to precīzi ierakstīja programmā. Savukārt Vienotība teica: nepalielināsim nodokļus. Un publiskajā telpā - tā kā nav bijusi tā programmatoriskā skaidrība, tad liekas, ka premjers visvairāk ir izdarījis.
Esat greizsirdīgs uz Valdi Dombrovski?
Noteikti ne. Mēs izvirzījām Valdi Dombrovski, kad veidojām valdību. Bija vajadzīga šī te pēctecība, ar ko varētu nobeigt šo te ekonomikas atveseļošanās programmu. Lai Latvija nonāktu līdz eiro. Un tieši šī stabilitāte un pēctecība dod šobrīd mums tos augošos ekonomikas reitingus. Un prognozējamību Eiropā.
Jūsu partijas pārstāvis CVK balsoja par to, lai turpinātos procedūra referenduma ierosināšanā par pilsonības nulles variantu. Bet par eiro referendumu nevajadzētu?
Eiro tomēr ir ekonomikas un finanšu jautājums. Visi cilvēki vairāk vai mazāk saprot, ka ekonomikai ir ciklisks raksturs. Un iestāšanās eiro nav dekrēts vai referenduma rezultāts, tam vajadzīgi noteikti ekonomiskie kritēriji, kuri tiek sasniegti labvēlīgos apstākļos tikai konkrētajā brīdī. Ja mēs neiestājamies 2014. gadā, tad mēs varam balsot, kā mēs gribam, nākamā iespēja būs tikai 2020. gadā. Tāpēc nevar balsot referendumā par budžetu un nevar balsot par jautājumu, kas skar ekonomisko attīstību vistiešākajā veidā. Neviens taču nebalso par lata kursu. Un es jums jautāšu - vai ir alternatīva? Galu galā, vai mēs gribam pateikt, ka visi šie pūliņi iepriekšējos gados, visi šie budžeta taupības pasākumi, ģimeņu budžeta problēmas, ko mēs pārcietām, vai tas bija lieks, ja mēs tagad atsakāmies no eiro.
Jūs esat arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Viena no priekšā stāvošajām intrigām ir jauna Satversmes aizsardzības biroja vadītāja vēlēšanas. Ir garantijas, ka tas nebūs tāds politiskais tirgus?
Cik tas ir aprakstīts likumā - Nacionālās drošības padome (NDP) izvirza, Saeima apstiprina, ar to viss ir kārtībā. Ir daudz grūtāks jautājums - no kurienes un kas šos kandidātus izvirza pašā NDP. Šobrīd to var darīt ikviens no NDP locekļiem. Kad biju prezidents, man bija iniciatīva, ka šos profesionālo amatu kandidātus varētu meklēt tikai Valsts prezidents kā daudz politiski neitrālāka persona nekā partiju pārstāvji. Tas diemžēl neguva atbalstu. Tātad jāsamierinās ar sistēmu, kāda ir, - katrs NDP loceklis var nākt ar kandidātu. Bet pieredze rāda, ka NDP spriež tik ilgi - vienu, divas, trīs reizes, kamēr panāk konsensu.
Politologs Andris Sprūds, kad viņu neielaida Krievijā, izteicās, ka tas parāda Krievijas vājumu, tāpat kā Latvijas vājumu parādot triju Krievijas polittehnologu neielaišana Latvijā.
Ir ļoti liela starpība. Sprūda kungs drīzāk ir zinātnieks un eksperts. Šīs Krievijas personas Latvijā veica reālu darbu, ar kuru tās ietekmēja gan sabiedrisko domu, gan politiskos procesus. Viņi darbojās kā ārvalstu aģenti, un viņu izraidīšana bija drošības jautājums. Musinātāji ir jāizraida.
Nu jūs tagad lietojat tos pašus vārdus, ko esmu dzirdējis no Krievijas puses, kad tur liedza darbību Sorosa fonda pārstāvjiem, - musinātāji...
Sprūda kungs nav nekāds musinātājs.
Bet Sorosa fonds Maskavā?
Ar to lai pati Krievija tiek galā. Bet mūsu gadījumā, es domāju, skaidri bija redzams, ka Krievijai nav ko pretim likt, un tas parāda mūsu ārpolitikas priekšrocības, esmu gandarīts par Latviju šajā procesā. Krievija varēja atbildēt tikai ar ļoti formālu soli, neielaižot Sprūdu.
Un nobeigumā - nekas taču jums neliedz vēlreiz pretendēt uz Valsts prezidenta amatu?
Man jau bērnībā vecvecmāmiņa iemācīja, ka divreiz vienā upē nevar iekāpt. Un pieredze, ko es ieguvu, būdams prezidents krīzes laikā, tā nebūs noderīga, kad būs nākamās vēlēšanas un pavisam cita politiskā, ekonomiskā un sociālā situācija. Katram laikam ir vajadzīgs savs prezidents, ar savu skatījumu uz dzīvi. Katrs prezidents ir pilnīgi atšķirīga personība un nonāk posteņos pilnīgi atšķirīgos vēsturiskos brīžos. Katrs laiks prasa savu personību. Un man tur būtu iespēja nonākt tikai tad, ja valstī būtu ārprātīga krīze un būtu vajadzīga persona ar krīzes pieredzi. Piedodiet, es Latvijai tādu likteni nenovēlu. Latvija attīstīsies dinamiski, un mums vajadzēs prezidentu, kas mācēs lobēt mūsu ekonomiskās intereses pasaulē... nevis nodarboties ar iekšējām problēmām. Nākamajās vēlēšanās būs vajadzīgs enerģisks, dinamisks prezidents, kas pārstāvēs Latviju pasaulē.
Nu jūs uzprasījāties uz jautājumu - vai pašreizējais prezidents tāds nav?
Atkārtošos - katram prezidentam savs laiks, katrai politiski ekonomiskajai situācijai savs pieprasījums.