Bez piepūles tikt pie lielas naudas - to viņi cer, sev iegalvojot: kādu dienu noteikti paveiksies. Tajā skaitā arī Osvalds, kurš kioskā tajā rītā pavada 20 minūtes. Vispirms aizpilda pāris skaitļu loteriju kvīšu, pēc tam nopērk dažas momentloterijas. Nokasa - nekā. Aiziet pēc papildu pārīša. Šodien veiksme «nesmaida». Par azartspēlmani sevi nesauc, tomēr loterijām mēnesī iztērējot 20-30 eiro. «Ko cits nodzer, nopīpē, to es atvēlu loterijām,» viņš Dienai optimistiski saka un atklāj, ka paretam izdevies šo to laimēt. Tomēr «ieguldījumus» atpelnīt neizdodas, un ar savu hobiju caur Finanšu ministrijai (FM) piederošo kapitālsabiedrību LL viņš papildina valsts budžetu.
Spēlē bieži, laimē reti
Viens valsts iedzīvotājs aizvadītajā gadā nopirka vidēji 11 loterijas biļešu, secināms no LL apgrozījuma datiem. Summa veido 21 miljonu eiro, un pēdējos divos gados tā palielinājusies par 40%, kas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji loterijas spēlē arvien vairāk. FM Tiešo nodokļu departamenta direktore Astra Kaļāne to skaidro ne vien ar ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos, bet arī ar tirgū ienākušajām atsevišķām starptautiskajām loterijām, piemēram, Viking Loto. Uzņēmums mērķtiecīgi tiecas palielināt finanšu rādītājus un tirgus daļu un LL tas esot vienīgais mērķis, taču valsts kapitālsabiedrībā tā tas nedrīkstētu būt, norāda Valsts kontrolē (VK). Tās darbinieki pērnā gada nogalē veiktajā revīzijā secinājuši, ka LL neesot sociālo mērķu, kas, iespējams, pamatotu valsts iesaisti komercdarbībā. Uzņēmuma valdes loceklis Edgars Lediņš Dienai atzīst, ka LL tiešā veidā samērā maz nodarbojas ar labdarību un sponsorēšanu, taču modelis esot tāds, ka Valsts kasē iemaksā nodokļus un noteikto peļņas daļu, ko budžeta veidotāji paši pārdala, tajā skaitā sociālajiem mērķiem. Šajā ziņā FM savas kapitālsabiedrības vadību uzsaka kā apzinīgu: «Tā nav tā kapitālsabiedrība, kas iet uz Ministru kabinetu un lūdz atļaut nemaksāt peļņu dēļ kaut kādiem saviem iekšējiem tēriņiem,» saka A. Kaļāne.
Iedzīvotāju aizraušanās ar loterijām nāk par labu valsts budžetam - LL iemaksas tajā arvien palielinās un šogad plānotas 6,3 miljonu eiro apmērā. Lielāko daļu veido izložu nodoklis un dividendes, kas sastāda aptuveni 90% peļņas. Turpmāk gan iemaksu daļa būs mazāka, jo aizvadītā gada nogalē valdība atļāva valstij pilnībā vai daļēji piederošajām kapitālsabiedrībām budžetā iemaksāt tikai 70% peļņas.
Loterijas vienlīdz daudz spēlējot visā Latvijas teritorijā, Rīgā izteikti populārāka gan ir dārgākā Euro Jackpot. «Atšķirībā no Ziemeļvalstīm vai Rietumeiropas pie mums pensionāri spēlē mazāk savu finansiālo iespēju dēļ,» piebilst E. Lediņš. LL kioskā sastaptā pensionāre, kura savu vārdu minēt nevēlējās, Dienai gan atklāja, ka loterijas biļetes pērkot katru dienu: «Par to, cik mēnesī iztērēju, atskaites neveicu. Bet spēlēju lētāko un vienkāršāko - Keno.» Laimēt izdodoties reti, un summas esot nelielas. Tikmēr E. Lediņš norāda, ka atbilstoši Izložu un azartspēļu likumam laimestu fondā tiekot novirzīti 46-47% no spēlētāju iemaksāto likmju kopsummas.
Viena no desmit
Loteriju bizness to pārraugošajām valsts amatpersonām galvassāpes nesagādā - LL ir monopoltiesības uz loteriju organizēšanu Latvijā, nav vajadzīgi nedz lieli ieguldījumi, nedz inovācijas. Sava daļa ienākumu no loto tiek arī televīzijām - ar Latvijas Televīziju noslēgts līgums par raidlaiku skaitļu izložu rezultātu paziņošanai, savukārt ar TV3 - par raidījumu Super Bingo. Šo pārraidi var saukt par fenomenu - nesniedzot itin nekāda veida vērtīgu informāciju un arī ne baudāmu izklaidi, tas ēterā pamanījies noturēties 13 gadu. Tiem, kuri svētdienu rītos nedodas uz baznīcu, tiek sniegta iespēja vērot bumbiņu ripošanu no lototrona, un, pēc visa spriežot, ar šo piedāvājumu trāpīts bingo: «Spēlējam tikai Super Bingo, jo svētdienu rītos pa TV nav nekā cita, ko skatīties. Ja kvīts nav, arī spēli skatīties nav interesanti, tāpēc mēs pērkam un tas mums svētdienās ir ģimenes rituāls,» Dienai atklāja kāds pie LL kioska sastapts kungs. Viņa dzīvesbiedre piebilda, ka robu budžetā šis hobijs neveidojot - mēnesī tiekot iztērēti apmēram pieci eiro un bijuši arī nelieli laimesti.
LL tirdzniecības vietas pārdevēja atzīst, ka Super Bingo kvītis esot visvairāk pirktās un viens spēles variants maksājot 1,20 eiro. Savukārt vismazākā piekrišana esot Lasim, Sapnim, Kurš Kuru, Momentam, Blūzam, Sprintam un Bagātību salai - momentloterijām. Lūgta ieteikt, kuru nopērkot ir lielākā varbūtība tikt pie laimesta, darbiniece norāda - jo dārgāka biļete, jo lielāks iespējamais laimests: «Vismaz viena no desmit biļetēm slēpj laimestu, taču tas visbiežāk nepārsniedz summu, par kādu loterija nopirkta.»
Valsts dzen azartā?
Loterijas tiek dēvētas arī par muļķu nodokli, un A. Kaļāne to komentējot saka: «Jā, protams, loterijā cilvēka prasmes nespēlē nekādu lomu. Jebkurā izklaidē varētu būt muļķu faktors, un loterija ir noteikts izklaides veids, ar kuru nevajadzētu aizrauties.» E. Lediņš gan uzskata, ka nevarot runāt par daudziem cilvēkiem, kam būtu radušās problēmas ar loterijas spēli, jo tā savā būtībā atšķiroties no azartspēlēm: «Ja izloze kā lielajām loterijām ir reizi nedēļā, tad cilvēkam ir laiks pārdomāt, vai grib vairāk līdzekļus ieguldīt, vai grib atspēlēties. Arī likums nodala loteriju no azartspēlēm.»
No kopējā izložu un azartspēļu apgrozījuma, kas 2013. gadā valstī bija 176 miljoni eiro, LL daļa bija deviņi procenti. Tas izložu nozarei ir vērā ņemams apmērs, zinot, cik daudz valstī ir azartspēļu uzņēmumu un zāļu, kur tiek spēlēts uz daudz lielākām likmēm nekā loterijās.
Tikmēr VK savā revīzijā secinājusi, ka valstī nav izstrādāta izložu un azartspēļu nozares politika. A. Kaļāne to atzīst, taču norāda, ka pēc tāda dokumenta neesot bijis vajadzības: «Nesaņēmām no sabiedrības nekādas indikācijas, ka izložu jomā būtu problēmas, atšķirībā no azartspēlēm, attiecībā uz kurām vairākkārt arī veiktas izmaiņas likumos. Tomēr līdz 2016. gadam esam apņēmušies nozares politiku izstrādāt.»
Jāpiebilst, ka LL joprojām nav izdevies atgūt Latvijas krājbankā savulaik noguldītos 3,4 miljonus eiro. Maksātnespējas administratoram iesniegts kredītu prasījums, un LL valde par naudu neesot aizmirsusi: «Mēs sekojam līdzi, un nav pamata domāt, ka mūsu intereses apies vai neievēros,» saka E. Lediņš.