Pēkšņi, kā no zila gaisa uzradusies, iegriež sētā labi liela mašīna, ne gluži lielā fūre, bet diezgan krietna - tīri vai bail sametās. No kabīnes izkāpj šofera blakussēdētājs, nāk klāt un sāk stāstīt savu vajadzību: «Mums ļoti vajag līdz rītam atstāt daļu no kravas, agri no rīta savāksim. Tu, saimniek, par to dabūsi 50 dolārus. Rīt līdz ar gaismiņu atbraukšu ar busiņu, visu savākšu, tad arī paskaidrošu sīkāk. Bet tagad nav laika, jāsteidzas.»
Pēc kādām minūtēm desmit uz manas pirtiņas priekštelpu pārceļoja 10-12 plastmasas kannas, pa 20 litriem katrā ar kaut kādu caurspīdīgu šķidrumu. Dusmīgi norūkusi, lielā mašīna pameta manu pagalmu.
Mazliet nogaidījis pēc tās nozušanas aiz šosejas līkuma, gāju raudzīt, kas tad nu tagad glabājas manā pirtiņā. Tās tiešām bija 20 litru kannas, pēc skata pavisam jaunas, ar etiķetēm kaut kādā man nesaprotamā valodā un noplombētiem plastmasas aizskrūvējamiem korķiem. Laikam jau vajadzēja ziņot kādam milicim, bet es atmetu ar roku - kas būs, tas būs. Rīts gudrāks par vakaru. Un aizgāju skatīties pa televīziju krievu «pasaku» seriālu ar nosaukumu Jūras velni.
Kad vīri nāk palīgos
Vēl savu rīta kafiju nebiju izdzēris, kad manā pagalmā iebrauca mikroautobuss bez logiem. Mans «paziņa» tūlīt nāk klāt un saka, ka vākšot prom savu preci un norēķināšoties ar mani par uzglabāšanu. Tad arī man, vecam muļķim, tika apgaismota «tā dzīves gudrība».
Tajās plastmasas kannās esot tīrs, oriģināls medicīnas spirts. Nākot tas no plašās Eiropas. Vakar viņiem kāds paziņojis, ka ar šo kravu pilsētā rādīties nedrīkst, pie pilsētas robežas sagaidīšot transporta policisti ar muitniekiem, tad ziepes būtu diezgan lielas, bet tagad kā vēlos - vai nu varu paturēt vienu kannu, vai saņemt 100 dolārus. Nu tiešām žēl, ka Dieviņš tik reti sūta devīgus cilvēkus.
Paturēju es to spirtiņu. Labs gan, uzreiz var just, ka ārzemju manta, mūsējie jau tādu neražo.
Var atšķaidīt ar tīra avota ūdeni, var dažādus uzlējumus un vitaminizētos ogu novilkumus taisīt. Arī kaimiņi daudz biežāk nu sāka ciemos nākt, par dzīvi parunāt. Tieši tā, dzīves raibumus analizējot, dzima ideja saremontēt manu lieveni pie dzīvojamās mājas. Kas nu tur daudz ko remontēt - pati māja celta no ulmaņlaiku ķieģeļiem, jāiestiklo daži logi un jānomaina šīferis jumtam - šim svarīgajam pasākumam «rezerves daļas» jeb izejvielas man bija jau sagādātas, būtu tikai darbaspēks. Bet te vīri uzprasās paši.
Cerēto dārglietu nebija
Vienudien sākām mēs jau labi agri, pat bez rīta kafijas. Kad jumtam tika nomontētas saplēstās šīfera loksnes, atklājās pavisam neticamas lietas. Izrādās, telpa starp lieveņa jumtu un griestiem ir pilnīgi slēgta, bez jebkādas lūkas - laikam jau tā uztaisīts speciāli. Atradums bija gluži kā par godu Uzvaras dienai - tas bija kāds vīstoklis. Vecā brezentā ietīts, ar kaņepāju auklu cieši pārsiets, labi smags - divi vīri ar piepūstiem vaigiem to spēja pārvietot.
Kad atrastā mantība bija nonākusi uz zemītes grēcīgās, es, kā jau saimnieks būdams, sāku izsaiņošanas procedūru. Kaņepāju aukla nebija atsienama, tamdēļ to uzvarēja nazis. Tālāk prātīgi tinu vīstokli vaļā. Zem brezenta kaut kas segai līdzīgs - un tikai pēc tam skatam atklājās noslēptā mantība. Jāpiezīmē uzreiz - no cerētajām dārglietām tur pat smakas nebija.
Mūsu priekšā gulēja trīs vācu šmeiseri, laikam sešas magazīnas ar patronām, divas Valtera tipa pistoles - pielādētas, kaujas gatavībā, un divas palielas kastes ar patronām. Viss kapitāli ieziests ar solidolu vai kaut ko tamlīdzīgu - kā no fabrikas nācis, no rūsas ne smakas.
Vajadzēja mest upē
Cilvēki gan teica, ka melnajā tirgū mēs par šīm mantiņām krietnu «čunguru» dabūtu, bet es zvanīju pašvaldības policistiem.
Pēc kādas stundas manā sētā ieradās gan policija, gan kaut kādi zemessardzes priekšnieki. Visu parādījām, pastāstījām, atdevām un, teikšu godīgi, tagad to nožēloju -ja nevēlējos paturēt, vajadzēja iemest upē! Nu dikti jau mani aizvainoja tas zemessargu virsnieka viltīgais smaids un jautājums: «Ko tad jūs sev paturējāt?» Briesmīgi man vajag?! Ja gribu šaut, bise man taču ir - vēl jau mednieks es skaitos. Vēlāk jau kopā ar kaimiņiem sākām prātot - kur tad tie ieroči radās?
Par laimīgu nākotni
Mūsu mājās nekādi vācieši nav dzīvojuši. Visticamāk, karadarbībai mūsu pusē beidzoties, to tur noglabāja kāds karot vēl gribošs cilvēks - galu galā Kurzemes katls taču kapitulēja vēlāk nekā Berlīne. Te karoja un par laimīgu nākotni savas galvas nolika daudzi latviešu patrioti, un ļoti daudziem nepatika krievu ienākšana Kurzemē. Kā būtu bijis labāk, tagad grūti spriest.
Galu galā, kad mēs bijām okupēti, dzīve bija labāka - izglītība, medicīna par brīvu, visiem bija darbs - viss, kas tagad pieder oligarhiem un miljonāriem, tolaik kaut daļēji piederēja parastam zemes kopējam vai fabrikas strādniekam. Toties tad nedrīkstēja bļaut: «Lai dzīvo brīva Latvija!»
Taču mazāk pesimisma un galvu augšā! Ja ne mūsu paaudzei, tad varbūt mūsu mazbērniem dzīve būs labāka. Būsim savas valsts un zemes patrioti.