Ikdienas skrējienā ir dažas lieliskas pieturas, kas ļauj atslēgties no pilsētas trokšņa un steigas. Tās ir mākslas galerijas. Tomēr galerijas Daugava vadītāja, mākslas zinātniece Anda Treija nepievienojas viedoklim, ka galerijā var tā ieskriet pusdienlaikā, lai relaksētos. Ideālā auditorija ir mērķtiecīgs un sagatavojies gleznu vērotājs, kurš ierodas, ne tikai lai skatītos, bet arī lai filozofētu, līdzdzīvotu, atcerētos. «Māksla nav izklaide. Tā ir nopietna filozofija. Glezna jau nav tikai glezna. Mākslas darbs nozīmē arī mākslinieka mācību gadus, pašizglītošanos, arī iracionālo talanta klātbūtni,» skaidro A. Treija. Viņa ir gandarīta, ka galerijai Daugava nācies atvērt vēl vienu telpu (Ausekļa ielā 1), kurā šobrīd, vēl līdz 7. martam, skatāmas Daces Lielās gleznas. «Es vēroju, kā darbdienā pienāk tramvajs, no tā izkāpj cilvēki un nāk uz galeriju. Tie ir pensionāri, mūsu inteliģence.» Esot dienas, kad galeriju apmeklē ap 300 interesentu.
Šobrīd galerijas Daugava telpās Alksnāja ielā, kur bieži vien garāmejot ieskatās tūristi, līdz 14. martam rit divu pagājušā gadsimta latviešu mākslinieku - Anša Artuma (1908-1997) un Leonīda Āriņa (1907-1991) darbu izstāde. Kāpēc šāda izvēle? Gleznas un zīmējumi? A. Treija pamato koncepciju: «Divi tukumnieki, divi mākslinieki, divi jaunības draugi, kas vienā laikā mācījās Mākslas akadēmijā. Tās it kā ir divas paralēles, kas krustojas... Viņi viens otram bija nepieciešami arī tad, kad nesatikās, svarīga bija pati apziņa par otra esību. Katrs sava ceļa gājējs mākslā un kaut kur katrs par sevi, savrupnieks. Bet mākslas dzīve Tukumā koncentrējās ap viņiem. Viņi bija spilgtas personības, erudīti mākslas jomā, abi dedzīgi franču glezniecības cienītāji, bet katram tas izpaudās citādi. Āriņa darbos manāma franču modernistu interpretācija. Viņa zīmējumi ir abstraktāki, nosacītāki. Viņš zīmēja daudz un darīja to katru dienu. Āriņš mugursomā ielika papīru, tušas pudeli un spalvaskātu ar spalvām un devās klejojumos ar vilcienu vai autobusu. Āriņš bija kaislīgs zīmētājs. Virtuozs. Katrs zīmējums ir ar dvēseli, ar nervu. Āriņš ir arī Tukuma Mākslas muzeja kolekcijas pamatlicējs.»
Savukārt Ansis Artums gleznoja visu skaisto, to, kas ap viņu - ziedošos dārzus, kastaņas, Tukuma gleznainās ieliņas, Slocenes upi palu laikā vai ievu ziedos. Artumam arī piemitis talants komunicēt ar cilvēkiem. «Formas meklējumi svarīgi viņiem abiem,» teic A. Treija. «Šī izstāde parāda viņus atšķirīgus, jo katram ir savi izteiksmes līdzekļi - vienam ota, eļļas krāsas un audekls, otram - papīra lapa, tušas pudelīte un spalva. Līdzās Āriņa tušas zīmējumiem - Artuma gleznas.»