Teātri valsts kultūras budžeta bada apstākļos itin veiksmīgi vada pērn Kultūras ministrijas akceptētais jaunais direktors Andris Vītols. Vai par skandalozu uzskatītā, ar masu mediju pārstāvjiem konsekventi nerunājošā režisora Dž. Dž. Džilindžera iecelšana atbildīgajā amatā ir ironisks joks? Vai tomēr radikāls žests, lai apliecinātu - Dailes teātris ir lielu ideoloģisku un estētisku pārmaiņu gaidās.
Lai veicas!
Situācija nav vienkārša. Tradicionāli galvenais režisors ir teātra līderis un «estētiskā seja», un šai ziņā divu gana ambiciozu personāžu - mākslinieciskā vadītāja Vilkārša un režisora Džilindžera - divvaldība var raisīt gluži elementārus jautājumus - kuram piederēs galavārds, kādu tad mākslas produktu redzēsim uz Dailes trim (pat četriem) spēles laukumiem?
Formāli par visu teātrī, ieskaitot valsts piešķirtās finanses, atbildīgais ir teātra direktors (A. Vītols) - tieši ar viņu Kultūras ministrijai (KM) ir saistošs līgums. Pati KM nedz jaucas, nedz iespaido māksliniecisko vadītāju vai galveno režisoru izvēli, kas ir tikai un vienīgi teātra direktora kompetencē, tā ka Džilindžers amatā nebūt nav «Ēlertes pirksts», kā to diezgan daudzi traktē sociālajos tīklos. Jaunā kultūras ministre, apzinādamās Dailes teātra sarežģīto māksliniecisko situāciju, teātra izvēli komentē lakoniski: «Lai veicas!»
Starp redzējumu un rutīnu
Tiešāks un, jāatzīst, godīgāks ir Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: «Teātra māksliniecisko vīziju un repertuāra politiku nosaku es, vienlaikus pildot arī teātra intendanta funkcijas, konsultējoties ar literāro daļu un trim teātra štata režisoriem: Indru Rogu, Regnāru Vaivaru un Edmundu Freibergu. Direktors pēc būtības ir saimnieciski administratīvais postenis, bet intendants ietver sevī arī māksliniecisko vadību.»
Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars skaidro, ka teātra māksliniecisko vīziju un repertuāra politiku nosaka tas, kuram ir vīzija par teātra attīstību un kurš ir atbildīgs par teātra budžetu. «Vācijā, kur ir 89 operteātri, tas ir intendants, kurš bieži pats ir režisors, mākslinieks. LNO repertuāra politiku nosaku es, bet apspriežam vadības grupā, raugoties, lai būtu nodrošināti visi žanri. Direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos Arturs Maskats atbild par orķestra, kora, štata solistu noslodzi, plānošanu,» saka A. Žagars.
Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir tiešs: «Dailes teātris būs pirmais precedents Eiropā, kur vienā teātrī ir mākslinieciskais vadītājs un vēl galvenais režisors. Man tas nav saprotams.»
Uzticams avots Dailes teātrī, kurš saprotamu iemeslu dēļ nevēlējās, lai viņa vārds tiktu publiskots, pieļauj, ka Vilkārša lēmums par Džilindžera iecelšanu galvenā režisora postenī ir sava veida kompromiss starp ideālo Dailes teorētisko redzējumu, kāds nenoliedzami Vilkārsim esot, un teātra ikdienas rūgto rutīnu: «Vilkārsim vajadzēja kādu, kas tiek galā ar aktieriem, kuru darba disciplīna jau gāja ārpus jelkādām robežām, - gandrīz nekad mēģinājumi nesākas laikā, aktieri atļaujas strādāt iereibuši, teātra bufetē dienā tirgo dzeramo, Cepļa iestudēšanas laiks vispār bija katastrofa, prīmas atsakās strādāt ar partneriem vai aktrisēm, kas nepatīk, mētā eksemplārus. Mārtiņam vienkārši neklausīja, jo viņš taču «savs čoms». Citādi ir ar režisoriem, viņu kliegšanai klausa - aktieriem tomēr ir bailes, ka var nedabūt lomas.»
Talanta radošā diktatūra
Taču jebkurus minējumus par «Gruzdova grupējuma» vai «Džilindžera aktieru» savstarpējām varas tīkošanas intrigām Dailes avots kategoriski noliedz: «Mums te ir fabrika, kurā jāstrādā ārprātīgā režīmā, reti ir tā, ka izrādes vakaros nenotiek visās trijās zālēs, tā ka nemaz nav laika pīt intrigas, uz jubilejas pasākumiem veselu mēnesi vispār teātrī valdīja tāds stress, kuru diez vai izturētu pat trakonama dakteri. Mēs izturējām.» Tas priecē. Arī informācija par teātri kā spilgtu individualitāšu radošo ambīciju cīņas un mākslinieku pašiedomātu ego groteskā cirka vietu nav nekāds jaunums - tā, slēptākā vai atklātākā formā, notiek visos pasaules teātros.
Tomēr, manuprāt, mākslas un it īpaši teātra pasaule ir bijusi un būs visnedemokrātiskākā vide pēc definīcijas. Vai tad ir atcelta XX gadsimta galvenā deklarācija - «Šī ir režisoru teātra ēra»? Vai teātris vispār ir iedomājams bez spēcīga talanta «radošās diktatūras»? Vai kolektīvā mākslā maz iespējama demokrātiska lemšana? Un - kas tā tāda «kolektīvā māksla»?
Režisors ir harismātisks līderis, kura radošā enerģija kā brīnummagnēts pievelk citus «līdzīgi domājošos», - tā radušies teju visi slavenie pasaules teātri. Un to centrā - režisors, lāpnesis, ja gribat romantisku salīdzinājumu.
Režisora diktāts var būt maigs, nemanāms, var - teroristisks, bezierunu paklausību paģērošs, bieži pat mokošs, bet - vienalga - rezultātā dzimst vai nedzimst mākslas darbs, šī bezrobežu fantāzijas teritorija, kuras radīšanā piedalās daudzi, bet atbildību par mērķa sasniegšanu uzņemas parasti viens. Jā, protams, tagad ir modē režisoriem publiski un sirsnīgi pateikties «visai komandai», taču nav noslēpums, ka galu galā negulētās vīziju un ideju naktis, «kā to visu dabūt kopā gatavu», parasti pārdzīvo viens vientuļš cilvēks - režisors.
Laimīgie teātra pāri
Mēs varam saukt hrestomātiskus piemērus par «laimīgajiem teātra pāriem» - Staņislavskis un Ņemirovičs-Dančenko, Smiļģis un Ertnere, Brehts un Fleisere, Reinharts un Tīmigs, Žans Luijs Baro un Madlēna Reno, Tairovs un Koonena, Fasbinders un Šigulla, Cadeks un Vildgrūbers, Martālers un Vībroka, Efross un Jakovļeva, Donelans un Ormerods -, tomēr reti kad tieši divi režisori bijuši šādu divsavienību pamats. Un kurš tad vadīja Maskavas Dailes teātri - režisors Staņislavskis vai režisors Ņemirovičs-Dančenko? Mūsu Daili - režisors Smiļģis vai režisore Ertnere?
Varbūt laiks domāt par līderu trūkumu Latvijas teātros - tādu līderu režisoru, kuri spētu vadīt un atbildēt par teātra dzīvo organismu, kam būtu ir vīzija, ir teorija, ir pletne, ar ko mīļi savaldīt aktieru zvērudārzu? Jo: ja patlaban jāuzdod šis jautājums - kuram teātrim Latvijā ir līderis? -, kāda būtu jūsu atbilde? Ir varianti?