Iegūto pieredzi noteikti izmantošu, bet tas nebūs aktīvajā politikā. Pēc tam kad esmu darbojies zinātnē, startējis vēlēšanās, vadījis partiju, frakciju, komisiju, divas ministrijas, esmu secinājis, kas Latvijā būtu darāms, taču vienlaikus skaidrs, ka no valsts pārvaldes pozīcijām neko mainīt nav iespējams.
Pat ne no deputāta vai ministra pozīcijām?
Tad jāskatās, ko esam darījuši pēdējos 25 gados. Bija brīdis, kad iepriekšējā valsts iekārta gan ekonomiski, gan morāli bija bankrotējusi, mēs vēlējāmies mainīt sistēmu uz tādu, kuras daļa bijām līdz 1940. gadam. Kā to paveikt? Parādījās mācība ar nosaukumu Vašingtonas konsenss. Jāatzīmē, ka arī citur pasaulē šādu pārmaiņu pieredzes nebija, līdz ar to, protams, tā bija tīrā teorija. Bet mēs nebijām vienīgie, bija arī citas mazāk attīstītas valstis, kam bija aktuāls jautājums, kā sasniegt attīstīto valstu līmeni. Ja uz to skatāmies primitīvi, Vašingtonas konsenss paredzēja trīs pamatlietas: liberalizēt, privatizēt, stabilizēt. Tagad paskatīsimies, kas pasaulē noticis pēdējos 25 gados. Iedomāsimies klasi ar skolēniem no dažādām attīstības valstīm - tajā ir gan izcilnieki, gan censoņi, gan citi. Ir skolotājs, kurš rāda, kas jādara. Laiks ir pagājis, redzam, ka valstīs, kurās bija izcilnieki, sniegums nav bijis slikts. Vai tas bijis labs, to grūti teikt, bet par izciliem tos rezultātus nosaukt grūti.
Kuras valstis tās būtu?
Latvija, Meksika, Dienvidamerikas valstis...
Tikai mēs no bijušās PSRS.
Bet izaicinājumi bija līdzīgi - izaugsme no nabadzības. Savukārt, ja paskatāmies, kur sniegums bijis izcils, - tās ir tādas valstis kā Ķīna, Dienvidkoreja, Singapūra, Taivāna, vēl vairākas. Valstis, kas nevis mācījās labi vai izcili, bet rīkojās kā Bils Geitss - izgāja no klases un meklēja savu ceļu. Eksperimentēja, domāja ar savu galvu. Neviena no izcila snieguma valstīm nav ņēmusi copy-paste veidā jau gatavus risinājumus no citām valstīm. Otra lieta - tas viss tika īstenots ciešā sadarbībā ar privāto sektoru. Gandrīz jebkurā no šīm valstīm.
Mums, iepriekš dzīvojot Padomju Savienībā, tika solīta gaiša nākotne, un tad, kad pirms desmit gadiem iestājāmies Eiropas Savienībā, es uzdrošināšos tā teikt, cilvēkus pārņēma sajūta, ka tā gaišā nākotne jau iestājusies. Vairs pašiem nekas nav jādara. Esam apsolītajā zemē, un tur, ja vien visu darīsim, kā mums Briselē pateiks priekšā, viss notiks pats no sevis.
Tātad uzskatāt, ka tas, ko iesaka, mums neder?
Domāsim reālistiski - Brisele joprojām veido savu politiku tā, it kā Eiropas Savienība būtu 15 diezgan līdzīgā līmenī esošu valstu klubs. Bet valstis, piemēram, Latvija, Grieķija, Vācija, tagad ir ļoti atšķirīgas. Taču, ja politika tiek veidota pēc vidējās temperatūras slimnīcā principa, sanāk, ka - jo tālāk jūs esat no vidējā pacienta, jo mazāk piemērota jums ir tā ārstniecības metode. Ir visai loģiski, ka valstis un cilvēki, kuri sasnieguši noteiktu ekonomiskās attīstības līmeni un kuriem nevajag vairs uztraukties par to, lai viņiem būtu jumts virs galvas, stabili ienākumi, iespēja sūtīt savus bērnus labā skolā vai augstskolā, pievēršas pavisam cita līmeņa problemātikai - klimata pārmaiņām, vides jautājumiem utt. Tas ir ļoti labi, bet mēs vēl neesam līdz tam izauguši.
Atceros, pirmajā gadā, kad biju politikā, tikos ar Somijas vēstnieci, kura arī tikko bija stājusies savā amatā un bija ļoti pārsteigta, kāpēc Somijā, kad Baltijas jūra maina krāsu, tā ir galvenā ziņa avīzēs apmēram mēnesi, bet Latvijā nevienu tas neinteresē. Piedodiet, mums svarīgāka problēma tobrīd bija bezdarbs. Tāpēc vēlreiz saku - tas nav ne slikti, ne labi, te nav nekādu sazvērestību teoriju, vienkārši intereses un vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Ja nekritiski skatāmies uz visu, kas mums nāk no Briseles, sākam pārlieku fokusēties uz to, kas patiesībā nav mūsu prioritātes. Ņemsim par piemēru kaut vai atjaunojamo elektroenerģiju, energoefektivitāti, cīņu ar klimata pārmaiņām, kas ir stratēģijā Klimats 2030. To naudu, ko saņemam no ES, lielā mērā tērējam tam, kas vairāk ir Ziemeļvalstu prioritātes, - klimata pārmaiņām, vides jautājumiem un tā tālāk.
Jau sākot strādāt par ekonomikas ministru, es redzēju cīņu ar atjaunojamās elektroenerģijas ieviešanas sekām. Tagad tas, kas, visticamāk, diemžēl uzsprāgs Danas Reiznieces-Ozolas laikā, ir energoefektivitātes tēma, kur esam parakstījušies uz mērķiem bez jebkādas izpratnes, kā tos sasniegsim. Pat iztērējot paredzētos vairāk nekā 333 miljonus eiro energoefektivitātei, mēs laikam nesasniegsim pat 60% no solītā mērķa. Vēl viens piemērs, par ko man bija konflikts ar kolēģiem valdībā, - klimata politika līdz 2030. gadam. Valstij, kurā izmešu apjoma samazinājums pēdējos 25 gados bijis, ja nemaldos, pirmais vai otrais lielākais pasaulē, apņemties vēl to ievērojami samazināt bez izpratnes par to, kā mēs to darīsim, kādas būs sekas tautsaimniecībai... Mēs jau esam otrā zaļākā valsts, ja kļūsim viszaļākā valsts pasaulē, es atvainojos, vai nu pasaulei kā tādai piesārņojuma mazināšanas ziņā no tā būtu milzīgs pienesums, īpaši ņemot vērā mūsu mērogu!?
Manuprāt, jābeidz ar šo romantisko skatījumu uz pasauli. Jāsāk domāt ar savu galvu. Nevar vienkārši nekritiski pieņemt to, kas nāk no Briseles, atrunājoties ar «ko gan mēs varam darīt...». Neviens, izņemot mūs, par mūsu interesēm necīnīsies.
Tas pats arī izglītības jomā, kurā arī bijāt ministrs?
Jebkuram, kurš pazīstams ar konkurētspējīgu akadēmisko sektoru pasaulē, skaidrs, ka valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju ar padsmit augstskolām ir par daudz. Bet, gluži kā vecajā padomju filmā, kurā dalīja garāžas, vienam pietrūka un nevarēja izlemt, kurš būs tas, kurš paliks bez tās, tā arī tagad lielās emocijas raisa jautājums - kuras būs tās augstskolas, kuras likvidētu. Es piedāvāju modeli, ko nosaucu par stratēģisku specializāciju. Tam piekrita gan Augstākās izglītības padome, gan vairākums augstskolu.
Kāda ir tā būtība?
Ir divas fundamentālas lietas. Pirmā - sadalām visas augstskolas divās kategorijās: vienas var nosaukt par centrālajām, kuru galvenais mērķis ir starptautiska konkurētspēja, lai jaunieši, kas grib iegūt augsti kvalitatīvu izglītību, būtu motivēti palikt Latvijā, nevis braukt studēt uz Igauniju, Vāciju vai vēl kādu citu valsti. Otra kategorija būtu reģionālās augstskolas, kuru galvenais mērķis - nodrošināt speciālistus attiecīgo reģionu attīstībai.
Otrs princips - jāvienojas, ka centrālajās augstskolās nenotiek nekādu programmu dublēšanās. Vismaz ne par valsts naudu.
Kuras pieskaitāt pie centrālajām augstskolām?
Latvijas Universitāte, kurai jāfokusējas uz dabas un sociālajām zinātnēm, Rīgas Tehniskā universitāte, kurā prioritāte ir inženierzinātnes, Stradiņa universitāte - medicīna, Lauksaimniecības universitāte - lauksaimniecība un veterinārmedicīna. Pēc būtības tā ir viena universitāte, kura sastāv no četrām daļām. Un nav pat tik svarīgi, vai tās apvienojas kā viena juridiska persona vai ne.
Zem šāda redzējuma savulaik parakstījās domubiedri - veselības ministre Ingrīda Circene un zemkopības ministre Laimdota Straujuma. Man joprojām ir protokols, kurš iezīmē soļus, kā to visu darīt. Tā bija pirmā reize, kad budžeta vietu politika tika veidota mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu kopējo plānu.
Bet pēc tam bija Zolitūde, un viss apstājās...
Šī nav vienīgā reforma, kas palikusi neīstenota. Varbūt problēma ir, ka mums ministri ir uz pārāk īsu laiku, nav politiskās pēctecības?
Ne tikai. Nelolosim ilūzijas - ministrs, kurš paņemts ar nosacījumu, ka a) var dabūt pielaidi valsts noslēpumiem, b) gatavs strādāt, bet kuram nav politiskās aizmugures, nevar paveikt neko.
Aprīlī, paziņojot par aiziešanu no politikas, solījāt maija sākumā pastāstīt par to plašāk. Laiks pienācis.
Veidojam domnīcu. Idejas pamatā ir jautājums, kāpēc valsts pārvaldē domāt ar savu galvu ir grūti, varbūt pat neiespējami. Jo tam ir barjeras. Var, protams, izveidot analītiķu štata vietas, bet problēma ir pilnīgi nekonkurētspējīgais atalgojums. Faktiski valsts pārvalde ir noasiņojusi - maksāt privātajam sektoram atbilstošu atalgojumu nav iespējams, un sekas tam: cilvēki iet prom, vērtīgākos darbiniekus noturēt ir ļoti grūti. Otrs variants - izmantot ārpakalpojumus, taču šeit valsts pārvalde sasieta ar publisko iepirkumu likumu. Vienkāršs piemērs - ja jūs kā privātpersona vēlaties izremontēt savu dzīvokli vai māju, jūs vispirms vērtējat būvnieku kvalitāti, bet valsts iepirkumā primārais kritērijs būtu zemākā cena. Rezultātā būvniecībā nekvalitatīvi veiktu pasūtījumu nereti nākas pārtaisīt, un sanāk, ka skopais maksā divreiz, bet pētījumu jomā iepirkumos viskonkurētspējīgākie ir studenti. Pēc tam valsts pārvaldei ir kauns atzīt, ka viņi dabūjuši kaut ko pilnīgi nelietojamu.
Sanāk, ka esat gatavi radīt kāda cita apmaksātu intelektuālu produktu un to vienkārši uzdāvināt valstij?
Esmu gatavs radīt produktu, kurš valstij, manuprāt, ir vitāli nepieciešams, bet kuru pati tā ne radīt, ne nopirkt nespēj. Tas ir iemesls, kāpēc atstāju politiku, - privāti finansēta pētniecība ar valsts darbu nav savienojama, jo tad būtu jautājums par interešu konfliktu, iespējamo lobismu un tā tālāk.
Diemžēl esam uzbūvējuši sienu starp uzņēmējiem un politiķiem. Taču ir svarīgi saprast, ka visi uzņēmēji nav vienādi vērtējami. Ja iedomājamies piramīdu - lejasdaļā ir tie, kuriem galvenās rūpes ir par savu uzņēmumu. Vidusdaļā ir tie, kuru bizness ir attīstījies jau tiktāl, ka var atļauties rūpēties par attiecīgās nozares attīstību. Ja uzņēmējs no piramīdas pamata ietu pie politiķiem un meklētu kādus risinājumus tieši sava biznesa interesēs, to varētu vērtēt kā korupciju. Cita lieta, ja cilvēki aktīvi darbojas nozaru asociācijās un to iniciatīvas vairs nav izskaidrojamas ar simtprocentīgu personisko interesi - labumu no viņu darba gūst visa nozare kopumā. Un ir uzņēmēji - to gan Latvijā ļoti maz -, kuri atbilst trešajam līmenim - kam rūp savas valsts attīstība. Tāpēc, ja runājam par privāto finansējumu domnīcai, ir iecere izveidot modeli, ka to atbalsta tikai tie, kam rūp nozares un valsts attīstība.
Kā notiks domnīcas darbs?
Foruma veidā, tajā piedalīsies zinātnieki un tie uzņēmēji, kuri jau sasnieguši to līmeni, kad domā ne tikai par sava uzņēmuma, bet visas nozares vai valsts problēmām.
Kad sāksiet strādāt, un kad sagaidāms pirmais rezultāts?
Mēneša laikā sāksim strādāt, es uzskatītu par savu pienākumu, lai pirmos rezultātus varētu sniegt jau septembrī oktobrī.
Ja sākat šādu darbu, ir ļoti svarīgi apzināties, vai jūsu ieteikumus ņems vērā.
Pēc gadiem, ko esmu pavadījis politikā, esmu konstatējis, ka idiotu tur ir ļoti maz. Arī kaut kādus neliešus īpaši neesmu redzējis. Mums politikā ir divi pretnostatījumi. Pirmais - uz etniskā pamata. Otrais, kur viena nometne saka savējiem - viss būtu labi, ja mēs uzvarētu vēlēšanās, tad pieveiktu korupciju, kas ir visu problēmu cēlonis, savukārt otrā nometnē ir cilvēki, kurus arī par neliešiem vai idiotiem nosaukt ir ļoti grūti, tie savus pretiniekus vērtē kā cilvēkus, kas savā dzīvē neko nav vadījuši, nevienu darba vietu nav radījuši, nekādus smagus lēmumus nav pieņēmuši, tātad paši no dzīves neko nesaprot, tikai citus pamāca. Tātad šis nošķīrums ir nevis starp liberālajiem un konservatīvajiem, labajiem vai sliktajiem, bet gan piesardzīgajiem un tiem, kas gatavi eksperimentēt, lai panāktu straujāku valsts izaugsmi.
Atgriežoties pie iepriekš jautātā - vai ieklausīsies? Es domāju - jā. Jo es ticu cilvēku labajai gribai un ticu, ka jebkura sistēma, ja tā nav perfekta, agrāk vai vēlāk nonāk līdz brīdim, kad visiem ir skaidrs, ka kolapss visu iekšējo pretrunu dēļ ir neizbēgams. Un no tā arī rodas gatavība kaut ko darīt. Bet darīt ko tādu, kas ir pamatots un ko iespējams «pārdot» sabiedrībai. Nevis vienkārši pacelt karogu, saucot, ka visi, kas nav ar mums, ir idioti.
Lai panāktu ideju ieviešanu, vispirms meklēsiet tām atbalstu sabiedrībā?
Pavisam noteikti tas nebūs kaut kas tāds, kas paredzēts tikai politiķiem. Skaidrs, ka ir nepieciešama sabiedriskās domas veidošana, cilvēku izglītošana par to, kādā situācijā esam, kur un kā varam iet. Mērķis ir ļoti vienkāršs, un cita nevar būt - ja mēs kādu desmit gadu laikā nesasniegsim Eiropas Savienības vidējo dzīves līmeni, būs grūti runāt par šīs valsts pastāvēšanu ilgtermiņā.