Mūsdienās vairs nevar runāt tikai par ārējo drošību, ar to saprotot valsts robežu neaizskaramību, - ļoti svarīgi ir procesi, kas notiek valsts iekšienē, un to iespējamās negatīvās sekas valsts drošībai tās plašākajā nozīmē. Jāsaprot, ka mūsdienās militārs apdraudējums, neskatoties pat uz pēdējā gada notikumiem Ukrainā, ir uzskatāms par ārkārtēju situāciju. Atcerēsimies NATO ģenerālsekretāra nesen pausto, ka NATO valstīm - un Latvijai to skaitā - šobrīd nav tūlītēja apdraudējuma (te jāsaka, ka krīze Ukrainā atkārtoti pierāda Latvijas stratēģiskās izvēles - iestāšanās NATO un ES - pareizību). Taču valsts drošību lielā mērā no ārpuses var izmainīt tādi procesi kā propaganda informatīvajā telpā, kiberapdraudējumi un sabiedrības šķelšana, izmantojot gan nacionālos, gan sociāli ekonomiskos jautājumus.
Kā pret to cīnāties?
Svarīgākie darbības virzieni ir: risku apzināšanās un plānu izstrāde tūlītējai rīcībai, atbildīga valsts iestāžu rīcība, lai stiprinātu tiesiskumu, sabiedrības uzticību valsts institūcijām, stratēģiskā komunikācija, vēršoties pret dezinformāciju un manipulēšanu ar informāciju, kiberdrošība, robežu drošība, agrīnā brīdināšana.
Tās ir darbības, kas jāveic iekšlietu struktūrām un attiecīgo nozaru ministrijām, jo armija, NATO spēki, protams, iesaistīsies tikai kara gadījumā.
Tas prasa pietiekami daudz profesionāli sagatavotu, labi motivētu, valstij lojālu speciālistu.
Cilvēku resurss un materiāli tehniskais nodrošinājums ir ļoti sāpīgs jautājums. Bija krīzes laiks, mēs visi kopīgi savilkām jostas, arī iekšlietu sistēma, šobrīd pakāpeniski cenšamies atgūt to, kas grūtajos gados zaudēts.
Drošības iestādēm ir pietiekama kapacitāte cīnīties pret «zaļo cilvēciņu» parādīšanos vai dažādu provokatoru darbību, piemēram, Latgalē?
Tas noteikti ir nopietns izaicinājums, un pie tā strādā mūsu struktūras - Valsts robežsardze (kontrolējot robežu), Drošības policija (uzraugot situāciju valsts iekšienē) un Valsts policija. Jāsaprot, ka Valsts policija būs tā, kas gadījumā, ja notiks jebkāda veida incidents, uz to reaģēs ar visu savu profesionalitāti, apbruņojumu, nodrošinājumu. Ja runājam par valstisku attieksmi, protams, jāpilda savas saistības par 2% no IKP aizsardzībai, un, iespējams, tas jāpanāk pat agrāk nekā 2020. gadā, taču tiešām gribu uzsvērt, ka ikviena cilvēka personiskā drošība un tas, ko jūs minējāt, ir vistiešākajā veidā atkarīgs no iekšlietu dienestu spējas strādāt efektīvi, ātri, profesionāli - tā, lai cilvēki redzētu: ja ir problēma, tā tiek efektīvi atrisināta. Tāpēc ministrijai ir liels izaicinājums budžeta sagatavošanas procesā.
Ir problēmas citus pārliecināt?
Būtu jāmaina attieksme, ka jācīnās ne jau atsevišķi par personāla atalgojumu, formastērpiem vai bruņojumu. Drošība prasa kompleksu pieeju, jāfinansē visas šīs lietas pietiekamā līdzsvarā, lai mēs konkrētās situācijas spētu atrisināt ar apģērbtiem, profesionāliem un labi bruņotiem cilvēkiem.
Tas pats attiecas arī uz valsts robežas ierīkošanu, ko nevaram likt vienā svaru kausā, piemēram, ar darbinieku atalgojumu. Robežjoslai jābūt labi pārredzamai teritorijai, kur robežsargs var pārvietoties, var identificēt pārkāpumu, ja tāds ir, un lai būtu iespēja izmantot atbilstošus tehniskos līdzekļus.
Kā veicas šajā ziņā?
Šobrīd esam pārrunu procesā ar ASV, kas divpusējās palīdzības ietvaros plāno mūs atbalstīt šīs problemātikas risināšanā, taču, protams, tas primāri ir katras valsts - tātad arī Latvijas - atbildības jautājums. Finansējumu robežu iekārtošanai tuvākajos gados noteikti vajadzētu panākt, jo būtu dīvaini, ja mēs tikai paaugstinām armijas spējas valsts iekšienē, bet robežapsardzību nesavedam tādā kārtībā, lai spētu identificēt apdraudējumu. Protams, šobrīd uz robežas darbojas gan tehniskās iekārtas, gan darbinieki. Varu apliecināt to, ko arī ministrs vairākkārt ir teicis: šobrīd robežsardze ir spējīga pārkāpējus identificēt arī ar esošo tehniku, bet jautājums ir par veidu, kādā to darām, un resursiem, ko tā nodrošināšanai ieguldām. Un vai tas ir atbilstoši XXI gadsimta līmenim.
Politiķi kā teju vai vienu no vislielākajiem apdraudējumiem min termiņuzturēšanās atļaujas. Apzināti tās nepieminējāt?
Pati termiņuzturēšanās atļauju programma nav vērtējama kā valsts apdraudējums tajā izpratnē, par ko runāju. Ja šis process netiktu kontrolēts, tas, protams, nākotnē varētu radīt riskus, taču šī programma patlaban tiek rūpīgi monitorēta un uzraudzīta. Jā, pagājušā gada sākumā situācija bija diezgan saspringta - mūsu administratīvās spējas tolaik vēl nebija pietiekami lielas iepretī atļaujas prasītāju skaitam. Taču paralēli debatēm par investīciju sliekšņiem tika diskutēts arī par mūsu administratīvo kapacitāti, un mēs tikām sadzirdēti. Līdz ar to es varu apliecināt, ka patlaban situācija ir būtiski uzlabojusies. Protams, tas saistīts arī ar atļauju prasītāju skaita samazināšanos - pagājušajā gadā vidējais uzturēšanās atļauju prasītāju skaits bija 500 mēnesī, pašlaik tas ir 20 mēnesī. Var teikt, ka programma faktiski ir apstājusies. Pieaugot Drošības policijas administratīvajai spējai, mēs varam ne tikai monitorēt esošo situāciju, bet arī atkārtoti izvērtēt tās personas, kuras ieceļojušas pēdējo četru gadu laikā, jo īpaši tāpēc, ka vienai daļai 2015. gadā jau pienācis piecu gadu pārreģistrēšanas termiņš.
Sekojat debatēm par šīs programmas tālāko nākotni?
Ir ļoti svarīgi, lai, meklējot iespējami labākos šīs programmas darbības modeļus, tiek nodrošināts līdzsvars starp programmas ekonomisko ieguvumu (par ko būtu jārunā Ekonomikas ministrijai, un es domāju, ka viņiem jāpiedāvā savi risinājumi, ne tikai jāgaida no uzņēmējiem) un drošības iestāžu spēju preventīvi novērst riskus, ko tā var radīt. Respektīvi, ja nākotnē būs intensīvs uzturēšanās atļauju pieprasījuma pieaugums, ir skaidrs, ka būs brīdis, kad Iekšlietu ministrijai būs nepieciešami papildu līdzekļi kontroles kapacitātes celšanai.
Vai tajā brīdī, kad politiķi spriež par termiņuzturēšanās atļaujām, piesaista arī jūs kā ekspertus, vai tas tiek vērtēts tikai no ekonomiskā vai politisko interešu viedokļa un jūs vēlāk nostāda fakta priekšā?
Mani kolēģi ir bijuši Saeimā Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kura ir atbildīgā par likuma grozījumiem. Esam apliecinājuši savu gatavību veikt visas kontroles funkcijas, kas tiek sagaidītas no drošības iestādēm.
Pirms kāda laika intervēju Latvijas Bankas prezidentu, viņš teica, ka no drošības viedokļa lielāki riski saistāmi ar tiem aptuveni 150 tūkstošiem gadā, kuri saņem īslaicīgās Šengenas vīzas. Viņiem šeit nav īpašuma, līdz ar to mazāk riskē, ja ieceļo un sarīko kādas provokācijas.
Šajā gadījumā runa ir tikai par to vīzu skaitu, ko izsniedz Latvija, bet jārēķinās, ka tās izsniedz visā bezrobežu zonā un kopējais Šengenas vīzu ieguvēju skaits gadā rēķināms miljonos. Protams, arī tās izsniedzot, notiek pārbaude, mēs apzināmies arī ar šiem ieceļotājiem saistītos riskus un tos monitorējam. Ja konstatējam, ka citā valstī vīzu saņēmušais rada Latvijai apdraudējumu, mums ir iespējas liegt viņam ieceļot Latvijā.