Uškāniem, LNT Dziedošo ģimeņu šova otrās vietas ieguvējiem, gan gulēt nebija laika, jo viss decembris pagāja saspringtā Dziedošo ģimeņu pateicības koncertturnejā pa Latviju, bet janvāra sākumā Artūrs dodas tuvāk saulei, uz Austrāliju, lai jau ceturto reizi vasaras skolā mācītu folkloru turienes latviešu bērniem.
«Šis gads bija tik bagāts notikumiem - piedalīšanās jauniešu mūzikas projektā Turcijā, muzicējošo ģimeņu festivālā Polijā, šovs Dziedošās ģimenes tepat Latvijā. Bet tika mobilizētas tādas spēka rezerves, par kurām agrāk pat nevarēja iedomāties,» saka Artūrs Uškāns.
Dziedošo ģimeņu pateicības koncerttūres noslēgumā Mārupes kultūras namā tieši tu biji tas, kas no skatuves paziņoja: tas būs protesta koncerts, ģimenes dziedās tikai aiz cieņas pret zālē sanākušajiem klausītājiem. Vai domstarpības ar producentu Juri Milleru ir atrisinājušās?
Negribētos tagad, gada sākumā, par to runāt, jo nekas jau nav beidzies. Producentam ir savi argumenti, tomēr nedrīkst tā cilvēkus nepārtraukti izmantot. Mēs uzstājamies klausītāju pilnās zālēs, paši par to nesaņemot neko.
Bija iespaids, ka tu esi kā tāds Dziedošo ģimeņu rupors, «galvenais tētis», ka tev pārējie uzticas.
Iespējams, tā ir mana žurnālista darba pieredze: protu sakopot domu, pateikt svarīgāko.
(Artūrs ir strādājis Daugavpils Universitātes multimediju studijā, veidojis raidījumu ciklu par pasaules mūziku Latgales radio - red.)
Kāpēc pieteicāties šovam?
Bet kāpēc gan ne? Gribējām lauzt rutīnu. Tā arī aizgāja, no augusta beigām līdz pat decembrim. Sākās tad, kad bija karsti, un beidzās tad, kad jau sniegs.
Nebija jau tā, ka mēs neko par to visu nezinātu, gan Igauņi, gan Eriņi, kuri piedalījās pagājušajā gadā, tika stāstījuši. Bet uz savas ādas to visu izbaudīt jau, protams, ir citādi.
Kāds šos visus mēnešus bija tavs dzīves ritms?
Katru svētdienu uz Rīgu. Pirmdien no rīta ap kādiem četriem tikai mājās, tad diena brīva, otrdien mēģinājums, trešdiena pusbrīva, ceturtdien mēģinājums, piektdien un sestdien manas grupas Patrioti.lg koncerti un balles, vēl arī Daugavpils teātra izrādē Klepernīku pogosta zvaigzne jāspēlē, svētdien atkal uz Rīgu. Es esmu brīvmākslinieks, bet Intai [Artūra dzīvesbiedre] un Ingai [vijolniece, kas spēlē Uškānu ģimenes ansamblī] no rīta tūlīt uz darbu, puikām uz skolu. Matīss un Armands mācās 11. klasē, tikai viens Daugavpils valsts ģimnāzijā, otrs 12. vidusskolā.
Traka slodze un stress, vai ne?
Jā, fiziski tas bija smagi, bet morāli forši. Ar tādiem cilvēkiem, ar tādām ģimenēm iepazināmies! Saticība savā starpā mums tik tiešām bija īsta, neuzspēlēta, kaut arī bijām konkurenti.
Negribējās kādā brīdī mest to visu pie malas?
Pārtraukt nedrīkstēja, jo līgums tādu iespēju neparedz. Vai nu jāturpina, vai jāmaksā astoņi tūkstoši latu. Atpakaļceļa nav, vienīg, ja izbalso. Bet - mēs to uzņēmām ļoti vienkārši, mēs katrā raidījumā bijām gatavi pamest šovu. Bija, kas raudāja. Dabiski, cilvēkam emocijas sit augstu vilni.
Kas tad ir šovs? Tas ir viens no biznesa veidiem, kurā pērk un pārdod. Protams, tas ir balstīts uz cilvēku nerviem un emocijām, tāpat kā gladiatoru cīņas. Nekas jau nav daudz mainījies no tiem laikiem. Cilvēkiem visos laikos ir bijis vajadzīgs šovs, jo viņiem patīk noskatīties no malas un izlikties gudrākiem nekā tie, kuri tur arēnā sacenšas.
Es iziešu uzpīpēt, labi?
Atmetis pīpēšanu neesi ne reizes?
Esmu. Pa pusotram gadam, pa gadam.
Kāpēc atsāki?
Vienreiz atsāku tad, kad tēvs nomira, otrreiz, kad atklājās, ka pēc dzīvokļa remonta meistars bija salicis mazāka diametra caurules nekā vajadzīgs, bet viss jau bija aizliets ar betonu. Tad arī aizpīpēju, citādi būtu to santehniķi nositis.
Tu esi pūce vai cīrulis?
Balodis (smejas). Tas, kas nekad neguļ. Braucot naktīs no Rīgas, mani parasti sēdināja blakus šoferim, lai neaizmieg.
Pats pie stūres nesēdies?
Nē, man nemaz vadītāja tiesību nav. Intai ir, viņa brauc ar mašīnu.
Kā sāki rakstīt mūziku un dzeju?
Man, jau mācoties Rēzeknes Mūzikas vidusskolā kordiriģentos, trakoti gribējās komponēt, aizgāju pie komponistes Līgas Liepiņas-Tabores, paprasījos fakultatīvi pamācīties kompozīciju. Sāku spēlēt ballēs, radās tāda mūzikas apvienība Uškāna jaunskunga kapela.
Kā jūs ar Intu satikāties?
Inta toreiz atnāca strādāt uz Rēzeknes kultūras namu, bet es gāju skatīties, kas tā par smuku meiteni. Abi esam rēzeknieši, centra bērni, tikai viņa ir trīs gadus par mani jaunāka. Inta ir tāda mierīga, rāma, kā jau vecākā māsa sešu bērnu ģimenē. 1991. gadā apprecējāmies, Daugavpilī piedzima Matīss.
Uzreiz atnācāt uz Daugavpili?
Inta mācījās svētku režisoros Daugavpils kursā, bet toreizējam Daugavpils teātra direktoram Jānim Žugovam bija tāda kampaņa - aicināt uz Daugavpili latviešus. Daugavpilī mums piedāvāja darbu un dzīvokli. Es skaitījos Latviešu biedrības nama muzikālais noformētājs, bet Inta - muzikālās daļas vadītāja.
Ingu es satiku vēl agrāk nekā Intu, ar viņu kopā spēlējam jau no 80. gadu beigām, kapelā Laimas muzikanti. Kapelai šogad 15 gadu, šovā nosvinējām jubileju.
Nenožēlo, ka paliki Daugavpilī?
Ko tur nožēlot? Mierīga vieta. Protams, te nav kā Rēzeknē, tur, kur vien ieiesi, visi runā latgaliski. Te ir cita informācijas telpa. Bet, kad šovā piedalījāmies, bija krievi, kuri pārslēdza savus krieviskos kanālus uz LNT un balsoja par mums. Nāca klāt veikalā, teica, vot ja smotrju vaše vistuplenije*. (Rāda vietējo avīzi krievu valodā, kur pa visu lappusi publicēts raksts ar nosaukumu «Naša pojuščaja semja vošla v polufinal*»*).
Kā tu dabū to dzīves garšu?
Zini, brīžiem liekas, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo man visu laiku ir ko darīt un varu darīt to, kas man patīk.
Muzikantam atliek tikai uziet uz skatuves, paņemt rokās instrumentu, un viss notiek.
* Lūk, es skatos jūsu priekšnesumus - krievu val.
** Mūsu dziedošā ģimene ir iekļuvusi pusfinālā - krievu val.