Dzērājšoferi un to izraisītās traģēdijas gadiem ir lielākā sērga uz Latvijas ceļiem. Lai to izskaustu un pasargātu citus, pēc 2000. gada asiņainajiem Jāņiem sociālajās kampaņās CSDD tērējusi milzu naudu. No 2006. gada Latvijā kā soda veids dzērājšoferiem ir administratīvais arests. Valstiskā līmenī tā ir atzīta par milzu problēmu, un gadiem tiek darīts viss, lai to risinātu ar visām iespējamām metodēm.
Un tad notiek kas tāds, kas neierakstās nekādos rāmjos. Medijiem noplūst ziņas par dzērājšoferi - Saeimas deputātu Veiko Spolīti (Vienotība). Zibenīgā notikumu attīstība, paša un partijas komunikācija un «sausais atlikums» faktiski nozīmē izņirgāšanos par to, kas valstiski prioritārā līmenī ceļu satiksmes drošības jomā darīts teju pēdējos 15 gadus.
Īsumā - Spolītis pie stūres dzēris notverts kādā oktobra trešdienā. Viņa organismā konstatētas 1,4 promiles alkohola. Piecas sešas pudeles alus jeb teju «polšs ribās» nedēļas vidū, kas radījis nepārvaramu vēlmi izmest kādu līkumu ar auto. Parlamentārietim. Iemesls, pēc paša «varoņa» LTV teiktā - «ģimenes apstākļi», maigi sakot, nepārliecina.
Taču tie ir ziediņi, jo seko īstā pērle. Pēc dzērājšofera atmaskošanas Spolīša partijas Ētikas komisija pusnaktī izplata «nosodošu» paziņojumu, kas ir ierāmēšanas vērts. Proti, auto vadīšana stiprā reibumā esot apdraudējums līdzcilvēkiem, līdz ar to šādā nodarījumā apsūdzētam cilvēkam nav morāla pamata lemt par citu partijas biedru rīcības atbilstību ētikas normām un viņam šī komisija jāpamet. Ievērojot vaļsirdīgo atzīšanos un rīcības nožēlošanu, komisijas ieskatā Spolītis pēc soda izciešanas var turpināt amata izpildi Saeimā.
Bravo! No minētā izriet, ka dzērājam Spolītim nav tiesību lemt vienīgi par savu partijas biedru morāli ētisko stāju, bet deputāta krēslā lemt par mums visiem svarīgām lietām tiesības ir. Tāpat nav saprotams, kurā brīdī tieši Spolītis ir vaļsirdīgi atzinies - kad policists piedzērušam Spolītim lika «pūst trubā», paģiru rītā vai tiešajā ēterā mēnesi pēc pieķeršanas, kad nebija citu variantu.
Paša Spolīša un partijas reakcija ir klaja ņirgāšanās par politiķa atbildības jēdzienu. Cerība, ka Latvija varētu tuvināties Eiropas izpratnei par politiķu morāli, kārtējo reizi iemīta dubļos. Vienīgais godavīra cienīgais solis šoreiz bija deputāta mandāta nolikšana. Viss pārējais ir «bleķis», politikāniska ādas (lasi - deputāta vietas) glābšana. No sērijas - «sīkums, nāks lielāki s..., šie aizmirsīsies». Baisi kļūst, iedomājoties, ko šādi partijas Ētikas komisijas locekļi spolīši uzskata par notikumu, kurš politiķim būtu jāvērtē no morāli ētiskā aspekta.