Valda Dombrovska stingri atbalstītā Ilzes Viņķeles iniciatīva nav kaut kādu vietējās sabiedrības objektīvu apstākļu izsaukts demokrātisks process. Tas nenotiek tāpēc, ka Latvijā būtu lielas problēmas dzimumu līdztiesības jomā vai stipri izplatīta homofobija, kā mums to cenšas iestāstīt.
Nav grūti ievērot, ka līdzīga kampaņa vienlaikus norit ļoti dažādās pasaules valstīs - ASV, Francijā, Lielbritānijā, virknē citu un Latvijā.
Tiešām ir grūti saprast, kā demokrātiskā valstī dabiskā ceļā Lielbritānijas Konservatīvajā partijā var rasties doma par viendzimuma laulību leģitimāciju. Ideja par geju laulību atzīšanu nevar būt populāra ne konservatīvas partijas biedru, ne vēlētāju vidū. Tā nedod pienesumu. Gluži pretēji - rada risku zaudēt vēlētājus un sašķelt partiju. Tomēr tā premjera līmenī tiek virzīta par katru cenu.
Vēl vairāk - februāra sākumā Lielbritānijas parlamenta apakšpalāta pieņēma viendzimuma laulību likumu. Un tikai daļa Konservatīvās partijas deputātu uzdrošinājās atklāti atzīt, ka iebilst pret to.
Valdis Dombrovskis dara to pašu, ko Deivids Kamerons. Kā tik dažādās valstīs demokrātiskā ceļā politiķiem gandrīz vienlaikus var rasties viena un tā pati ideja? Globalizācija, masu mediju iespaids ir tikai puse atbildes, otra puse, iespējams, tomēr ir tā, par kuru nav pieņemts runāt.
Ir pilnīgi skaidrs, ka tā saucamais valdības «dzimumu līdztiesības» plāns, piemēram, dzimuma relatīvismu līdz pat tā maiņai popularizējošās Viņķeles grāmatiņas, ir kopīgas gender ideoloģijas daļa, kas tiek izplatīta globālā mērogā, nevis cilvēktiesību problēmas risinājums vietējā mērogā. Un nevajag Latvijas sabiedrību saukāt par homofobiem tikai par to, ka cilvēkiem ir parasti un tradicionāli uzskati par sabiedrību, ģimeni un valsti.