Mūs ar fotogrāfu viņa sagaida ar siltu kafiju, sapucējusies un dzīvespriecīga, kaut smejas, ka vingrojot izmirkusi līdz pēdējai vīlītei. Pozitīva attieksme un apņēmība - tā, šķiet, ir panākumu atslēga.
Tavs restorāns pastāv apmēram pusotra gada, bet kļuvis par rīdzinieku iemīļotu maltīšu vietu un ne tikai - Terra veselīgie gardumi sastopami arī dažādos brīvdabas pasākumos pat ārpus pilsētas. Dažādas modīgas ēstuves parādās un pazūd, bet Terra, šķiet, ir nopietni iesakņojusies. Kā tu nonāci pie idejas tieši par veselīga uztura restorānu?
Idejai par restorānu ir īpašs stāsts, tas nebija biznesa plāns, lai kaut kā pelnītu naudu, bet gan balstījās emocijās. Ar ģimeni bijām ceļojumā, atpūtāmies Jamaikā. Tolaik es strādāju ofisā, biju nodokļu konsultante. Sēdējām, runājāmies par dzīvi, un es sapratu, ka negribas braukt atpakaļ uz Latviju un atkal pavadīt dienas ofisā, bet gribas kaut ko savu, kam veltīt laiku un idejas. Idejas asns bija emocijas, bet drīz jau sāku prātot, kas ir tas restorānu jomā, kā Rīgā trūkst. Mums šeit ir dažādas labas vietas, kur ieturēt maltītes, bet ikdienā, ja tu strādā ofisā un tev ir stunda pusdienām, nebija īsti, kur paēst ātri, bet veselīgi un garšīgi. Terra aizpilda tieši šo nišu. Kā nodokļu konsultante biju pieradusi lasīt likumus, pētīt. Restorānu bizness man bija jauna joma, arī bija daudz jālasa pārtikas likumi un tamlīdzīgas lietas. Atskatoties pagātnē, es neko negribētu mainīt, bet, ja būtu zinājusi visas nianses, ko apjautu procesā, nezinu, vai vēlreiz tik lielām pārmaiņām man būtu drosme.
Daudzi seko līdzi savai ēdienkartei un aizvien rūpīgāk izvēlas, ko likt uz šķīvja, jo zaļais koncepts arī uzturā kļūst aizvien populārāks, vai ne?
Manuprāt, ir svarīgi, lai ēdiens ir veselīgs, bet ne kaut kādās kategoriskās līnijās. Bez fanātisma - ka tu nedrīksti gaļu, pienu, ceptu un vēl nezin ko... Terrā skatāmies, lai ir aptuveni kā mājās - ēdienam netiek pievienoti mākslīgie garšas pastiprinātāji, glutamāti un tamlīdzīgi. No dažādām sastāvdaļām iespējams pašam sakomplektēt salātus vai otro ēdienu, protams, ir pamats, uz kā bāzes tas notiek, bet ideja ir - lai cilvēkam izvēle ir viegli saprotama un nav ilgi jāgaida, kamēr ēdiens būs gatavs.
Vai ēdienam ir mode? Kaut kādas lietas, kas ir īpaši aktuālas, pieprasītas, piemēram, vietējie produkti, mājās gatavoti saldumi? Palasot kulinārijas blogus, tā vien šķiet, ka must-have ēdienkartē ir smūtiji un raw jeb svaigēšanas tortes... Un, pasarg dievs, ja tu grēko ar gaļu, kaut zivis tomēr ir pieļaujamas...
Jā, noteikti! Tagad modīgi ir ēst bezglutēna produktus, ļoti aktuāla ir svaigēšana, izteikti mode ir redzama arī ēdiena prezentēšanā, aizvien pieprasītāki kļūst pašmāju produkti. Ar vietējiem ražotājiem īpaši forši ir strādāt vasarā, kad ir saaudzis un saražots viskautkas gards un interesants. Kad vērām vaļā restorānu, gribēju pirkt visu no vietējiem. Taču neviens mūsu ražotājs nav tik liels, lai pie mūsu apmeklētāju apjoma varētu pilnīgi nodrošināt nepieciešamos produktus. Lai vai kā, cik varam, tik pērkam no latviešu zemniekiem. Tagad paši ceļam siltumnīcas laukos Kuldīgā un paši audzēsim šo to no dārzeņiem. Bet esmu pārliecinājusies - vietējiem produktiem ir ļoti laba kvalitāte, tie droši var konkurēt ar ārzemju produkciju! Tikai mūsējiem vēl jāaudzē muskuļi, lai apkalpotu pieprasītos apjomus.
Cik svarīgs tev pašai ir veselīgs dzīvesveids?
Vienmēr esmu diezgan piedomājusi pie veselīga dzīvesveida, tas man jau no bērnības, no ģimenes. Mamma reti pirka bulciņas veikalā, bet gatavoja visu ko pati. Arī tagad, kad ciemojos pie viņas Kuldīgā, man prombraucot sapako līdzi pašceptu maizi. Taču gadās brīži, kad man gribas aiziet uz makdonaldu vai apēst kādu picu. Zinu, ka daudziem ir bērnības atmiņas par kādu ēdienu, kas īpaši garšoja, bet man tā nav. Vienīgi palicis prātā, ka šausmīgi negaršo ķīseļi! Sportoju arī jau kopš bērnības. Kad mācījos pamatskolā, 10 gadus trenējos karatē, vēlāk pārtraucu, jo nevarēju savienot ar mācībām. Tomēr bez aktivitātēm neiztikt - gāju uz sporta klubiem. Nesen atklāju BootCamp augstas intensitātes treniņus, un, kaut arī dzirdēts, ka slodzīte ir nežēlīga, man tā ir ideāli piemērota! Ja gadās, ka netieku uz treniņiem, jūtu, ka kļūstu īgnāka, neapmierināta ar dzīvi. Sports dod enerģiju. Tas rūda raksturu, pašdisciplīnu.
Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?
Gribēju kļūt par aktrisi, kad biju pavisam maziņa. Man tie mērķi mainījās, taču jau no 9. klases zināju, ka gribu strādāt nodokļu jomā, diezgan mērķtiecīgi gāju uz to un 10 gadus tiešām arī nostrādāju. Tas darbs savā ziņā ir nežēlīgs, norūda, jo jāstrādā garas darba stundas un nepieciešama liela precizitāte. Pēc tā nekas vairs neliekas grūti, ja strādā līdz trijiem naktī un septiņos tev atkal vajag būt darbā, kad ir audita sezona. Tagad mans darbs arī ir atbildīgs, tomēr joma ir daudz radošāka.