Viena no Latvijas prezidentūras ES prioritātēm ir darbs pie vienota digitālā tirgus izveides. Tas ir arī jūsu pārstāvētās komisijas uzmanības lokā. Kāpēc vienots digitālais tirgus Eiropai ir tik svarīgs, un kādi būs galvenie patērētāju ieguvumi?
Vispirms es gribētu teikt, ka Latvijas prezidentūra ES Padomē mūs ir ļoti pozitīvi pārsteigusi. Tā ir spēcīgi fokusēta, tajā skaitā uz vienotā digitālā tirgus un patērētāju tiesību jautājumiem, kas mums ir ļoti svarīgi. Mūsu skatījumā viens no galvenajiem jautājumiem saistībā ar vienotu digitālo tirgu ir par patērētāju tiesību aizsardzību, jo īpaši bērnu un jauniešu, kas lielu daļu sava laika pavada internetā. Drošība digitālajā vidē, sākot no kiberdrošības līdz privātuma aizsardzībai, ir atslēgas jēdziens. Tāpat jādomā, kā veicināt uzņēmējdarbību un inovācijas digitālajā vidē, kā tās neaplikt ar pārlieku lielu administratīvo slogu un regulējumu. Viens no būtiskiem izaicinājumiem ir diskriminācijas digitālajā vidē novēršana. Ja kāda dalībvalsts kompānija nevar citā dalībvalstī pārdot internetā savas preces un pakalpojumus uz tādiem pašiem noteikumiem, kā to dara vietējie uzņēmumi, un patērētājiem nav vienādas pieejamības šīm precēm un pakalpojumiem, piemēram, ir dažādas cenas, tad tā ir nepieļaujama diskriminācija. Visiem ES iedzīvotājiem jāgūst vienādi labumi no pārrobežu tirdzniecības. Te nedrīkst būt kvotu vai atšķirīgu piegādes nosacījumu. E-komercija labi strādā nacionālajā līmenī, taču pagaidām ne tik labi pārrobežu līmenī.
Kādi ir būtiskākie darbi, kas vēl jāpaveic, lai vienotais digitālais tirgus varētu tikt ieviests, un kad tas varētu notikt?
Šā gada maijā Eiropas Komisija iepazīstinās ar vienotā digitālā tirgus izveides stratēģiju, kuras izstrādē piedalījās arī Eiropas Parlaments. Mēs tajā ielikām priekšlikumus par pārrobežu e-komercijas veicināšanu un labāku patērētāju informētību, tajā skaitā lielākām iespējām salīdzināt cenas. Būtisks priekšlikums ir par tā saukto tīkla neitralitātes ievērošanu. Tas nozīmē, ka patērētājiem ir vienādi nosacījumi, pērkot kādu pakalpojumu fiziski veikalā vai internetā. Tīkla neitralitāte ir ļoti svarīga, jo tā nozīmē vienādus nosacījumus preču un pakalpojumu tirdzniecībai klātienē un virtuālajā vidē jebkurā no dalībvalstīm. Mēs strādājam pie vienas pieturas aģentūras tālākas pilnveides, kas ir mājaslapa, kurā var reģistrēt kompāniju, veikt tās vadību, kā arī izbeigt tās darbību jebkurā no dalībvalstīm. Tas nozīmē, ja kāds Latvijas uzņēmējs vēlēsies atvērt savu uzņēmumu Zviedrijā, tad viņš to varēs izdarīt šajā vienas pieturas aģentūrā, kur viņa valodā, šajā gadījumā latviski, būs visa informācija, kā uzņēmumu var piereģistrēt Zviedrijā, kāds ir regulējums un nodokļi.
Viens no priekšlikumiem saistībā ar vienoto digitālo tirgu ir viesabonēšanas maksas atcelšana telekomunikāciju pakalpojumiem. Latvijas telekomunikāciju uzņēmumi ir noraizējušies, ka tas varētu sadārdzināt iekšzemes tarifus, kas Latvijā ir būtiski lētāki nekā citās ES valstīs.
Primāri tas, ko mēs vēlamies paveikt telekomunikāciju jomā, ir veicināt lielāku konkurenci. Tāpat mēs vēlamies atteikties no viesabonēšanas maksām, lai patērētājiem būtu zemākas cenas, lietojot telekomunikāciju pakalpojumus kādā citā dalībvalstī, kur tie uzturas tūrisma, darba vai mācību dēļ. Mēs jau esam izdarījuši ļoti daudz, lai samazinātu viesabonēšanas maksas. Piemēram, daudzviet no pagājušā gada jūlija viesabonēšanas maksa ir tāda pati kā iekšzemes tarifs. Bet mēs vēlamies panākt viesabonēšanas maksas pilnīgu atcelšanu, taču nevis regulējuma, bet vienošanās rezultātā. Tajā pašā laikā mēs vēlamies motivēt telekomunikāciju uzņēmumus arī turpmāk investēt infrastruktūras attīstībā. Jo jāturpina attīstīt Wi-Fi tīklu, tam jākļūst vēl pieejamākam. Taču investīcijas iespējamas tikai tad, ja ir peļņa. Tā ka tās ir arī patērētāju intereses. Ja jums nav Wi-Fi, tad jūsu iespējas modernajā pasaulē ir stipri ierobežotas. Eiropas vienotā digitālā tirgus izveidei ir nepieciešamas ļoti lielas investīcijas.
Kā atrisināt šo pretrunu starp vēlmi nodrošināt zemākus tarifus un nepieciešamību pēc lielākām investīcijām?
Mūsu prioritāte ir infrastruktūras attīstība. Tā ka mums ir jāmotivē telekomunikāciju uzņēmumi veikt investīcijas. Tajā pašā laikā mēs, protams, vēlamies pazemināt cenas. Bet tam jānotiek ar konkurences palīdzību, panākot lielāku savstarpējo sāncensību, atverot telekomunikāciju tirgu brīvai konkurencei, lai tajā būtu ne tikai tādu lielo operatoru kā Vodafone, bet arī mazie operatori.
Par pakalpojumu tirgu. Vai varam runāt, ka tas ir vienots un atvērts konkurencei? Latvijas būvfirma Zviedrijā sastapās ar vietējās arodbiedrības spiedienu maksāt algas Zviedrijas līmenī. Vai šādas vietējo arodbiedrību prasības atbilst brīvas konkurences principiem?
Mēs ļoti aktīvi strādājam pie Pakalpojumu direktīvas iedzīvināšanas, bet tas nav vienkārši. Es priecājos, ka tā ir arī viena no Latvijas prezidentūras prioritātēm. Praksē vēl aizvien pakalpojumu jomā pastāv diskriminācija, vēl aizvien atsevišķas dalībvalstis neļauj citu valstu pakalpojumu sniedzējiem brīvi konkurēt savā tirgū. Ekonomiskā krīze lielā mērā ir pastiprinājusi valstu protekcionismu. Bēdīgi slavenajā Zviedrijas un uzņēmuma Laval lietā mana, Moderātu partija nostājās Latvijas uzņēmuma pusē, jo mēs uzskatām, ka jūsu uzņēmumam ikvienā dalībvalstī, arī Zviedrijā, ir tiesības saviem darbiniekiem maksāt algas saskaņā ar vienošanos, kas panākta ar Latvijas, nevis Zviedrijas arodbiedrību. Šādam uzstādījumam gan pilnībā nepiekrīt Zviedrijas kreisās partijas un arodbiedrības. Mēs uzskatām, ka darba likumdošanai un minimālajai algai ir jābūt nacionālo valstu, nevis ES kompetencē. Pakalpojumu direktīva nav domāta tam, lai uzspiestu kādu vienotu minimālo algu, bet gan lai nodrošinātu brīvu pakalpojumu kustību, lai tā būtu tāda pati kā brīva preču kustība. Mana pārliecība ir, ka daudzās valstīs ekonomiskais stāvoklis būtu labāks, ja tās būtu pilnībā ieviesušas pakalpojumu direktīvu. Vēl aizvien valda uzskats, ka ekonomiskajā krīzē, lai aizstāvētu savus uzņēmumus, ir jāaizver tirgus. Taču ir daudzi zinātniski pierādījumi, ka gluži pretēji - ekonomiskā situācija uzlabojas, ja tirgu atver brīvai konkurencei, no kuras iegūst patērētāji. Tādēļ ļoti svarīga ir arī profesionālās kvalifikācijas savstarpēja atzīšana dalībvalstīs. Jāpiebilst, ka pašlaik Pakalpojumu direktīva neattiecas uz sociālajiem un veselības, kā arī izglītības pakalpojumiem. Mana partija uzskata, ka tas nav pareizi, bet Eiropas Parlamentā mums ir ļoti spēcīga opozīcija. Manuprāt, ja kāda Latvijas kompānija vēlas, piemēram, Zviedrijā atvērt dienas aprūpes centru vai zobārsta kabinetu - kāpēc ne? To vajadzētu atļaut pēc tādiem pašiem noteikumiem kā pakalpojumiem citās sfērās. Jāuzsver, ka tieši pakalpojumu sektors ES rada visvairāk jaunu darba vietu.
Vienotā tirgus kontekstā - kā jūs vērtējat tādas Latvijā izplatītas kampaņas kā Pērc vietējo, Izvēlies Latvijas preci?
Man šķiet, ka pats svarīgākais ir nodrošināt patērētāju tiesības izvēlēties, lai cilvēki varētu salīdzināt dažādus produktus - to izcelsmi, kvalitāti, drošību, arī cenu - un tad veikt informētu izvēli. Turklāt jāņem vērā, ka šādas akcijas Pērc vietējo rīko visas dalībvalstis, un no tā zaudētājas ir tieši mazās valstis, kuru iekšējais tirgus ir neliels. Vācijā ir nevis divi miljoni kā Latvijā, bet 60 miljoni patērētāju, kuri pērk vietējo preci.
Cik lielā mērā valsts savos publiskajos iepirkumos var dot priekšroku vietējiem produktiem?
Tas, ko mēs izdarījām attiecībā uz iepirkumiem pārtikas jomā, ir, mēs ļaujam iestrādāt kritērijus, kas saistīti ar mājdzīvnieku labturību, ilgtspējību, draudzīgumu videi. Mēs arī esam noteikuši, ka, piemēram, skolu iepirkumi var būt īstermiņa un dažādas preces var iepirkt no dažādiem piegādātājiem. Respektīvi, nav jārīko liels iepirkums, kurā jāiepērk gan apelsīni, gan burkāni no viena piegādātāja. Šo iepirkumu var sadalīt. Tāpat mēs esam iestrādājuši iepirkumos nevis zemākās, bet saimnieciski izdevīgākās cenas principu.
Pastāstiet arī par jauno iniciatīvu tūrisma jomā saistībā ar patērētāju tiesībām.
Eiropas Parlaments ir pieņēmis šo likumu paketi, tagad tā jāapstiprina nacionālajiem parlamentiem. Tās būtība ir šāda - ja klients pērk ceļojumu paketi internetā, nevis klātienē ceļojumu aģentūrā, viņam ir tieši tādas pašas tiesības un aizsardzība kā klientiem, kuri ceļojumu iegādājas aģentūrā. Tāpat, ja cilvēks pērk tikai viesnīcas pakalpojumus, tad attiecībā uz tiem viņam ir tāda pati patērētāju tiesību aizsardzība kā tad, ja viņš būtu pircis pilnu ceļojumu paketi. Tāpat paredzēts, ja cilvēks no Latvijas pērk ceļojumu, piemēram, uz Spāniju Zviedrijas tūrisma aģentūras mājaslapā, tad viņam ir tādi paši noteikumi kā pircējiem Zviedrijā.