Latvija ar savām ekonomiskajām problēmām un milzīgo iedzīvotāju emigrāciju vienlaikus ir viena no vistaupīgākajām valstīm Eiropā ar vienu no vismazākajiem budžeta deficītiem, proti, 0,9% no IKP, kas tālu pārsniedz jebkādas saprātīgas normas. Vienlaikus Latvijas premjers turpina muldēt, ka «mūsu vēlme un spējas tērēt joprojām pārsniedz spējas pelnīt».
Protams, tā varēs teikt arī tad, ja valsts budžeta deficīts būs 0,1%. Tas, ka vajag vairāk pelnīt, nekā tērē, izklausās labi. Tam piekritīs katra tantiņa, katrs bomzis un pat katrs vidusmēra latvietis, no kuriem krietna daļa, kā rāda banku statistika, dzīvo pastāvīgā overdraftā.
Bet paskatīsimies patiesībai acīs. Latvieši nebūt nav izšķērdīgākā un tērējošākā nācija. Pagājušajā gadā Latvijā bija piektais mazākais budžeta deficīts ES, bet ES vidēji tas bija 4% - gandrīz četras reizes vairāk nekā Latvijā un vairāk, nekā to pieļauj deklaratīvais Māstrihtas kritērijs, kas paredz 3% budžeta deficīta robežu.
Lai arī G-20 valstis vienojušās būtiski samazināt budžeta deficītu, vidējais budžeta deficīts tajās ir vēl augstāks nekā ES valstīs. Krietna daļa par Latviju ievērojami veselīgāku ekonomiku vēl tikai runā par 3% budžeta deficīta sasniegšanu nākotnes formā. ASV budžeta deficīts krīzes laikā pārsniedza 12% no IKP, 2012. gadā bija ap 7%, bet 3% robežu tas varētu saniegt kaut kad ap 2019. gadu.
Vai mēs esam gudrāki par visiem? Vai esam atjautīgāki par nācijām, kas pieļauj lielāku budžeta deficītu? Kādēļ šīs valstis pieļauj saprātīgu budžeta deficītu? Turklāt, ja paskatāmies, tieši turīgākajās pasaules valstīs budžeta deficīts vienmēr ir bijis lielāks nekā jebkad Latvijā pēdējo desmit gadu laikā.
Tāpēc, ka saprātīgs budžeta deficīts sekmē attīstību, kamēr pašmērķīga tā ierobežošana attīstību bremzē. Mēs varam dažādi vērtēt uz kredītiem un procentiem balstītās ekonomikas metafizisko dabu, bet gluži mikroekonomiskā līmenī ir skaidrs, ka atsacīšanās no kredītu finansējuma bieži vien nozīmē atsacīšanos no attīstības plāniem.
Mēs varam filozofēt par pašmērķīgas attīstības ļaunumu un pārēšanās kaitīgumu, ko tas rada. Taču tas acīmredzami nav par mūsu valsti. Ievērojiet, cik tas dīvaini sanāk attiecībā pret Latviju. Tieši mēs, kas jau tā esam nabadzīgāki, neattīstītāki par bagātākajām nācijām, vēl ierobežojam savu attīstību ar pārspīlētu budžeta saspiešanu.
Tieši mums, Latvijai, kas «finanšu tirgu» spēļu dēļ iegāzās visdziļākajā krīzes grāvī, vajadzēja atļaut pieļaut 10% budžeta deficītu atkopšanās laikā, nosakot saprātīgu samazinājumu līdz 3% no IKP desmit gadu laikā. Taču nē, nevis bagātā ASV, bet nabadzīgā Latvija cīnās par 1% budžeta deficīta robežu, kamēr premjers vēl izsmējīgi iespļauj tautai sejā, ka mēs vēl par maz taupām. Kas īsti mēs esam - eksperimenta trusīši vai upurjērs?